Luīzes un Lotiņas tālākā piedzīvojuma attīstības laikā tika pamanīts šķērslis, kas var nopietni traucēt ģimenes apvienošanas plānam. Šķērslis bija Geralhas jaunkundze, kura bija nopietni nolēmusi ķerties vērsim pie ragiem, tiešāk sakot, sāka kalt precību plānus ar dvīnīšu tēvu. Uzzinot to Luīze un Lotiņa ar visiem spēkiem centās patraucēt šim notikumam. Palīgā nāca gan atklāta saruna ar pašu jaunkundzi, gan dvīnīšu mammas atklāsme par to, ka meitenītes ir samainījušās. Bet galīgo ģimenes apvienošanos, pati to neapzinādamās, panāca Luīze (uz brīdi būdama Lotiņas lomā). Viņas ieslīgšana depresijā un saslimšana piespieda dvīnīšu mammu nekavējoties braukt pie bijušā vīra un savas otrās meitiņas. “ –Nervu drudzis, - viņš atbild. – Krīze esot pārvarēta, - ārsts saka. Bet ir ļoti liels fizisks un garīgs nogurums.” [ 1; 129 ]
Cik tas nebūtu skumji, bet nelaime praktiski vienmēr apvieno lielās cilvēku saimes. Nelaime liek aizmirst par lepnumu, par kādām pagātnes sāpēm, un palīdz uz problēmu paskatīties citādām acīm. Mēs katru dienu esam vienā skriešanā un katru reizi kaut kam ir jānotiek, lai mēs apstātos un padomātu par daudz svarīgākām lietām kā ģimene un tās saglabāšana. Un vienmēr sirdī paliek siltāk, gaišāk un priecīgāk, ka viss ir pagājis garām un tiek dota vēl viena iespēja dzīvot nedaudz labāk.
…