Bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem rakstura īpatnības un integrācija sabiedrībā

Latvijā veikta aptauja liecina - jo jaunāki bērni sastopas ar vienaudžiem, kam ir īpašas vajadzības, jo labāk tos uztver un pieņem. No 30 aptaujātiem 5.klašu skolēniem 17 uzskata, ka viņu attieksme pret bērnu ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem būtu labvēlīga. Bet no 46 desmito klašu audzēkņiem tikai 11 pieļauj, ka varētu būt labestīgi, nevis noraidoši.
Sapratne un līdzcietība ir nenoliedzami priekšnoteikumi cilvēcībai. Tāpēc cilvēku ar speciālām vajadzībām līdzdalība sabiedrības dzīvē ir ieguvums ne tikai viņiem, bet arī pārējai sabiedrībai. Tieši tāpēc ir būtiski gādāt par bērnu ar garīgas attīstības traucējumiem integrāciju sabiedrībā. Lai tie nebūtu tukši vārdi, jāsaprot, ka šāda integrācija nozīmē šādu bērnu mācības vispārējās izglītības iestādēs, kur viņiem jānodrošina mācību, audzināšanas, ārstniecības un korekcijas darbs, kā arī sagatavošana dzīvei atbilstoši viņu spējām un veselības stāvoklim. Vai Latvija tam ir gatava? Manuprāt – nē.

Ārzemju pieredze
Pirms 25 gadiem Zviedrijā parastajos bērnudārzos sāka integrēt bērnus ar funkciju traucējumiem. Šādiem bērniem ir nepieciešams daudz laika, lai audzinātāji ar viņiem rastu kontaktu, Svarīgi arī, lai vecākiem un bērnudārzu darbiniekiem būtu labs kontakts. Šādi bērni nespēj pietiekami labi izpausties un izteikties – darbiniekiem tas jāsaprot. Savukārt vecākiem jābūt pārliecinātiem par to, ka bērns bērnudārzā jūtas labi.
Kad slimie bērni ir kopā ar citiem, viņi redz, kā tie darbojas un attīsta arī savas spējas. Ir bērni (piemēram, tādi, kuriem ir Dauna sindroms), kuriem vajadzīgi daudzi atkārtojumi nevis tikai skatīšanās un klausīšanās. Jebkurā situācijā būtiska ir pieaugušā klātbūtne un svarīgi, lai bērns darbotos pats nevis kāds rīkotos viņa vietā.
Ideālā gadījumā ar garīgi atpalikušu bērnu būtu jāstrādā daudz arī atsevišķi un visiem bērnudārza darbiniekiem, kam ir saskarsme ar šādu bērnu, jābūt attiecīgi izglītotiem – līdz pat žestu valodas apguves līmenim. …