Sākotnēji zīdaiņa psihiskā darbība ir tikai ārējās vides asimilācija orgānu funkcijām. Vispirms, sācis ar šo vienkāršo asimilāciju, bērns vēlāk, izmantojot nemainīgas asimilācijas shēmas, pēc tam arī ‘’kustīgas’’ shēmas , veido sakarības starp līdzekļiem un mērķiem tā , ka sakarības starp lietu asimilāciju paša darbībai un shēmu akomodāciju ārējai videi kļūst aizvien līdzsvarotāks. Asimilācijai un akomodācijai, kuras pirmajos dzīves mēnešos ir nediferencētas un haotiskas, seko nodalīta un savstarpēji papildinoša asimilācija un akomodācija.
Sākuma stāvoklis ir vieliska pasaule bez dziļuma – tās tīri praktiskā pastāvība un telpiskums ir atkarīgi no subjekta, kurš pats sevi nepazīst. Beigu stāvoklis ir stabila un plaša pasaule, kura pakļaujas fiziskās un kinētiskās saglabāšanās likumsakarībām un kurā subjekts kā šīs pasaules elements pats sevi apzināti izvieto. No egocentrisma uz objektīvo relatīvismu – tāda ir šīs evolūcijas likuma formula.
Pirmās divas stadijas – iekšējās darbības un apkārtējās vides tuvināšanās un primārajām shēmām raksturīgā cēlonība.
Par pirmo un otro stadiju Piažē sauc refleksu un elementāro iemaņu apgūšanas periodu līdz satveršanas un redzes koordinācijai . Šajās divās stadijās bērns mācās zīst, skatīties, satvert to, kam viņš pieskaras, u.t.t., vispirms ar refleksu vingrinājumu, pēc tam, izmantojot ‘’primārās cirkulārās reakcijas’’.
Primārā cirkulārā reakcija , kura raksturo 2. stadiju, ir iemaņu un asociāciju sākuma punkts. Vingrinoties zīšanā un veidojot dažādas šai darbībai raksturīgas shēmas, bērns nonāk pie sakarību izveidošanas starp pozīciju, kura viņš atrodas un barības tuvošanos. Vingrinoties saredzēt, viņš atklāj, ka noteikta seja vēsta par noteiktu notikumu vai atbilst noteiktai balsij. Vingrinot dzirdi, bērns veido asociācijas ar vizuālajām ainiņām, un beidzot viņam sistemātiski izdodas saskatīt to, ko viņš ir saklausījis. Vingrinoties satveršanā, bērns iemācās veidot asociācijas starp noteiktiem kontaktiem ar noteiktām īpašībām. Taču zīdaiņa primitīvā pasaule vēl nesastāv no objektiem, īpašības, kuras bērns uztver, neizvietojas kopīgā telpā, tie vēl nav nodalīti no pašas darbības.
…
