Gandrīz katrs no mums sapņo vai sapņoja par bērniem. Kad bērniņš piedzimst, mēs esam iztēlojušies, kā mēs viņu audzināsim, kā viņš augs, kļūs ar katru dienu gudrāks, spēlēsies, lēkās, dziedās, izaugs liels, kļūs par skolotāju, lidotāju, šoferi vai ārstu ... I.Kants ir teicis, ka „audzināšana ir vislielākā problēma un pats grūtākai cilvēka pienākums”.
Kā sākumam gribētu noskaidrot, kas tad vispār ir audzināšana? ...
Apkopojot visu augstākminēto, var viennozīmīgi apgalvot, ka bērna attīstība ir cieši un nesaraujami saistīta ar audzināšanu, kura pirmām kārtām sākas ar bērna piedzimšanu ģimenē. Ģimene ir tas svarīgais posms, kas veido turpmākās attīstības pamatus. Par nožēlu, ģimene ne vienmēr tiek galā ar savu audzinātājas lomu. Nereti ir tā, ka ģimene ne tikai neatbalsta skolas prasības, bet arī paralizē, neitralizē tās pozitīvo audzinošo ietekmi. Tāpēc skolai kopā ar sabiedrību ir jāpalielina vecāku atbildība par bērnu audzināšanu, jāpaaugstina viņu vispārīgā un pedagoģiskā kultūra.
Audzināšanas procesā attīstībai jābūt daudzpusīgai, tāpēc zinātniski ir noformulēti vairāki audzināšanas virzieni un katrs no tiem veicina attīstību savā virzienā.
Audzināšanas procesā katrā bērnā jāpamana viņa visstiprākā puse, jāpanāk, lai labais, pozitīvais viņā izpaustos un tiktu attīstīts darbībā, lai bērnā iemirdzētos cilvēciskā individualitāte.