19.gs. vidū gan Latvijai, gan Baltijas valstīm stāvoklis bija ļoti smags. Jo viņi bija citu tautu varā. Un tas viss sākās ar noslēgto Molotova-Ribentropa līgumu. Daudzi cilvēki, kurus sauc par bēgļiem devās prom uz svešam zemēm. Bēgļi- personas, kas pamatoti baidās no vajāšanas savas rases, reliģiskās piederības, politiskās piederības vai tautības dēļ.
1938. gadā PSRS piespieda Baltijas valstu valdības parakstīt “savstarpējo palīdzības līgumus”. Pēc kara ar Somiju PSRS izvirzīja nepatiesus apvainojumus un piespieda Latviju pakļauties ultimātam.1940. gadā PSRS ultimāts Latvijai, kur bija teikts, ka Latvijai jāļauj Sarkanai armijai ieiet Latvijā. Vācija Krievijas lietās neiejaucās, jo viņiem slepeni bija noslēgts līgums. Daudzi Baltijas cilvēki ,baidoties no Sarkanās armijas ienākšanas, sāka bēgt. PSRS okupācijas laikā tika nogalināt apmēram 60 tūkstoši cilvēku no Baltijas valstīm. Padomju vara apcietināja un nogalināja daudzus Latvijas valdības darbiniekus. Padomju vara likvidēja privātīpašumus. 1941. gadā sākās masveida deportācijas. No Latvijas izveda apmēram 15081 cilvēku. Deportācijas laikā no mājām aizgāja 17 tūkstoši latviešu, 17 tūkstoši Lietuviešu,11 tūkstoši Igauņu. Un tāpēc cēloņu priekš cilvēku bēgšanai bija ļoti daudz..
Tā kā 1939. gadā Vācija realizēja plašu vācbaltiešu repatriāciju uz vēsturisko tēvzemi, Latvijas iedzīvotāju vairākums sagaidīja vācu armiju ar cerībām, jo Vācija savu nostāju pret Latviju nemainīja. Iebrūkot Vācijai PSRS, Latvija organizēja pašaizsardzības spēku. Vācu okupācijas vara ātri izgaisināja cerības uz Latvijas Republikas atjaunošanu. Daļu Latvijas iedzīvotāju- ebrejus un čigānus- plānoja pilnīgi iznīcināt.
…
