Baza Lūrmena krāšņo, bohēmisko mūziklu „Mulenrūža”, manuprāt, ar pilnām tiesībām var saukt par kulta filmu. Vai nu tā tāda iecerēta un veidota ar iepriekšēju nolūku iegūt šādu statusu, vai arī ir vienkārši režisora radošā gara uguņošana – tam pat nav būtiskas nozīmes. Galvenais, ka šī filma pārņem savā varā jau ar brīdi, kad ieraugām sarkano priekškaru, kas atveras vēl pirms uzraksta „The 20th Century Fox”. „Mulenrūža” sākas gluži kā pasaka, kas vēsta par to, kas noticis reiz sensenos laikos. Un tieši tā arī turpinās – līdz nejēdzībai vienkāršais stāsts par diviem mīlniekiem, kas nevar būt kopā, gan savu personisko pretenziju, gan apkārtējās pasaules dēļ. Stāsts par kurtizāni un rakstnieku. Liekas, ka tik banālai tēmai nevar būt lemts ilgs mūžs 20./21.gs mijā, tomēr, izrādās, ir noticis pavisam citādi. Sarindojot vienu banalitāti blakus otrai, Lūrmens ir panācis ne tikai to, ka skatītāji slauka asaras, bet arī atzīst „Mulenrūžu” par tā vērtu, lai tai piešķirtu kulta filmas statusu.
Filmas pasaule ir bezgala krāšņa – tā virmo mežģīnēs, dārgakmeņos un košās detaļās. Un neapšaubāmi krāšņa ir arī filmas mūzika – The Beatles „All You Need Is Love”, Bovija „Heroes”, Madonnas „Like a Virgin”, Hjūstones „I Will Always Love You”, Stinga „Roxanne” un, protams, dziesma, kas nes vienu no filmas pamatmotīviem, Merkūrija „The Show Must Go On”. Jau filmas sākumā ieskanas tēma no „The Sounds of Music”, kas pāraug kankānā, un tas, jāatzīst, liekas visai mulsinoši.…