Es neesmu ne hellēnists, ne latīnists. Taču man šķiet, ka ar nosacījumu, ja tam tiek veltītas pietiekamas pūles, pacietība, pieticība un uzmanība, ir iespējams sasniegt pietiekamu tuvības pakāpi ar antīkās senatnes grieķu un romiešu tekstiem.
Mišels Fuko „Seksualitātes vēsture II. Baudu lietojums”
Šajā referātā esmu iecerējis ieskicēt problēmas, ar kurām mēs sastopamies, mēģinot analizēt baudas jēdzienu Aristoteļa „Nikomaha ētikā”, tās latviešu valodas tulkojumā. Lai neaizvirzītos pārāk tālu no pētījuma lauka, kuru varētu apzīmēt kā trīs elementu nedalāmu vienību: „Nikomaha ētika” – bauda – tulkojums, kā palīglīdzekli es grasos izmantot M. Fuko „Seksualitātes vēstures” II un III daļu („Baudu lietojums” un „Pašrūpe”). Kamēr Fuko raksta par baudu, atsaucas uz Aristoteli un ir lasāms latviski – tas ir sekundārās literatūras avots, kurš visprecīzāk atbilst tikko iezīmētajam pētījumu laukam (gan kā analoģija, gan paskaidrojot noteiktus risināmās problemātikas aspektus).
Baudas un valodas labirintos.
Lai gan man nav tāda līmeņa konsultanti, kā Mišelam Fuko, tāpat arī ar antīko valodu zināšanām nevaru lepoties, lūkošu atrast tā jēdziena nozīme, kas Aristoteļa Nikomaha ētikas latviešu valodas tulkojumā ir apzīmēts kā bauda. Kā jau atklājās gan sekundārajā literatūrā, gan studiju kursa ietvaros – tur, kura latviski ir rakstīts bauda, sengrieķu tekstos ir dažādi un visai atšķirīgi vārdi – gan hedonē, gan citi, piemēram, aphrodīsios. Par pēdējo lielākoties ir M. Fuko Seksualitātes vēsturē II un III, lai gan II grāmata saucas „Baudu lietojums” (L’Usage de plaisirs). Domāju, ka tas ir vēl viens pierādījums tam, ka, sastopoties ar antīko baudas jēdzienu ārpus sengrieķu valodas, mēs nokļūstam moderno valodu labirintos – klīstot starp nozīmju iztrūkumiem un novirzēm.
Ārā no antīko baudu labirinta varētu vest divi ceļi – pirmais būtu sekošana autoritātēm, otrais būtu – sekošana jēdziena lietojumam attiecīgajā teksta – mēģinot nonāk pie tā lietošanas konteksta un veidiem, kas tad arī atklātu nozīmi. Šāds ceļš gan mums neļauj izdarīt tālākus secinājumus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav jēdzienu, kuros varētu sintezēt savu pieredzi ar antīko realitāti – visi secinājumi paliks tikai teksta ietvaros.
Pirmais un vienkāršākais solis varētu būt termina ‘bauda’ definīcijas atrašana. Tālu nav jāmeklē: „Bauda nav tapšanā, bet lietošanā. (..) tā drīzāk ir aktivitāte, kas atbilst noteiktai sasniegtai dabiskai kvalitātei, un šo aktivitāti vajadzētu saukt nevis par „jutekliski uztveramu”, bet par „netraucētu un brīvu.” (7;13 ) Īpaši daudz šāds atzinums mums nedod, ja vēl pie tam nezinām, kas varētu būt „noteikta sasniegta dabiska kvalitāte.”
Otrais solis būtu baudas iedalījumu aplūkojums – mēģinot noskaidrot kādas baudas ir minētas Aristoteļa tekstā, mēs varētu nonākt pie tā, kas, galu galā, tiek ar šo jēdzienu apzīmēts.
…