Kaut arī mūsdienās autoritāro režīmu,šķiet,paliek arvien mazāk un mazāk, un tomēr ir svarīgi apzināties, ka arī Latvijā autoritārais režīms ir pastāvējis. Šajā darbā es vēlos apskatīt, vai autoritārais režīms sekmēja Latvijas ekonomiku un dzīves līmeni,ja jā, tad kādā veidā,un vēl, kādas sekas, vai mantojumu šis režīms ir atstājis,ko izjūtam mūsdienās.
Autoritārs režīms ir antidemokrātisks politisks režīms, kam raksturīga izpildvaras kontrole pār sabiedrību, politiskā līdera faktiski neierobežota vara un personas kults. Tas,cik liela bija nepieciešamība autoritārā režīma ieviešanai Latvijā, par to varam spriest katrs pats. Tajā laikā, par autoritārisma nepieciešamību, kā galvenos argumentus lika,ka valstī valdīja haoss, sašķeltība, nespēja pieņemt svarīgus lēmumus, korupcija, kas bija novedusi Latviju bezdibeņa malā. Kā arī apvērsuma organizētāji allaž uzsvēra demokrātijas ēnas puses, dramatizējot sociālekonomisko un politisko situāciju Latvijā, pirms 1934. gada 15. maija. Viņi piedāvāja politisku un saimniecisku stabilitāti, lielāku valsts drošību un straujāku attīstību, nacionālo un sociālo taisnīgumu, latvietības uzvaru visās dzīves jomās.Latvietim šie solījumi likās kārdinoši, un vienlaikus arī biedējoši, bailes no nezināmā, kas viņus sagaida,vai solītais piepildīsies? Bet viņiem nekas cits neatlika, kā tikai pakļauties varenajam Kārlim Ulmanim. Visas politiskās darbības pamatā bija vadonības princips - K. Ulmanis sevi dēvēja par tautas un varas pilnvarnieku, vai vienkārši vadoni. Viņš balstījās uz armiju, aizsargiem, to latviešu inteliģences daļu, kas bija saistīta ar aizsargiem.
