20. gs. kultūru raksturo divi lielie mākslas virzieni, proti, avangards un modernisms, tie attīstījušies vienlaicīgi, pēc otrā pasaules kara tie saplūda kopā izveidojot postmodernismu. Avangards un modernisms piedāvā un realizē divas dialoga formas, proti, potenciālā un reālā. 20. gs. 60-70tajos gados ar strukturālisma un poststrukturālisma rašanos kļuva populārs jautājums par autora nāvi. Termini ar priedēkli post- tiek definēti tikai attiecībā pret pagātni. Robeža starp mākslu un dzīvi aktualizēta avangarda laikā, kas centās to sagraut, pārvēršot dzīvi par mākslu. Postmodernisma mākslā ienāk jauna literatūras formācija, kas atšķiras ar jaunu virzību uz estētisko vērtību rehabilitāciju, galvenā postmodernisma iezīme ir „nāves” (autora, subjekta u.c.) ideja.
Postmodernismu literatūrā sauc arī par „citātu literatūru“, spēle ar citātiem rada tā saucamo intertekstualitāti, tās izpratne tradicionālajā lingvistikā ir saistīta ar zīmes un tās satura attiecībām. Ferdinands de Sosīrs atbrīvo zīmi no objektivitātes, pēc viņa uzskatiem zīmei ir saturs un tā izpausme valodā, respektīvi, „materiāls” un „forma”. Noteiktas tautas kultūra nosaka zīmes jēgu. Postmodernismā liela uzmanība tika pievērsta vēstulei, jo tās formulas neļauj atšķirt autorus, bet tai pat laikā vēstules ir subjektīvas. Autoram bieži vien šķiet, ka viņš rada pats, bet patiesībā kāds kādreiz kaut ko ļoti līdzīgu jau ir pateicis, tā sanāk citēšana bez pēdiņām. Šāda prakse bijusi Romas impērijas norieta laikā, kad modē ienāca dažādu populāru literatūras, filozofijas, folkloras u.c. darbu citēšana. Šādu literatūru postmodernisma laikā sāka dēvēt par „autora nāvi“. Barts uzskata, ka katrs lasītājs var kļūt par autoru, piedēvējot tekstam jaunu jēgu. Tiek pausts viedoklis, ka komunikācija nav iespējama daudzu autora iespējamu veidolu dēļ.
…
