Vienā dienā, braucot uz darbu, autobuss kavējās. Bija ziema. No gaisa sniga slapjš sniegs. Mēs – gaidītāji pieturā bijām pārsaluši. Tad nu nāca mūsu ilgi gaidītais autobuss. Mēs bijām šokā. Tas bija mazais busiņš. Viņš jau bija pilns. Autobusā bija tikai 2 brīvas vietas. Iekāpa divas sirmas kundzītes. Tā nu mēs atlikušie 3 palikām vēl stundu stāvēt un gaidīt nākamo. Tas notika ne pirmo reizi vien. Biju dusmīga. Aizbraucot uz Madonu iegāju autoostā un rakstīju sūdzību. Pēc kāda mēneša, kad jau par to biju aizmirsusi man atnāca atbilde. „Benzīns paliek dārgāks, algas ceļas, bet pasažieru paliek aizvien mazāk. Tāpēc taupības nolūkos daži maršruta autobusi tiek nomainīti ar minibusiņiem. Un tā nu sanāk, ka tie ir pilni un vietu vairs nav.” Tad nu es sāku pētīt, kas ir noteicošie kritēriji, kāpēc paliek aizvien mazāk pasažieru.
Laika gaitā mēs esam pieradinājuši sevi pie dažnedažādām ērtībām. Elektrība, siltums, mobilie telefoni, automašīnas un visas citas sadzīves tehnikas ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Bez tā visa domājams mēs nespētu dzīvot. Tikai pavisam nesen tika izgudrots radio, televīzija un nemaz nerunājot par mobilajiem telefoniem – to visu mēs jau uzskatām par pašsaprotamu. Ar katru mirkli mūsu dzīvi izgudrotāji atvieglina ar vien vairāk un vairāk. Un līdz ko mums nākas bez kaut kā iztikt mēs vai mirstam nost.
Tas pats ir ar autobusiem. Pirmās autobusu satiksmes līnijas tika atklātas jau 1924. gadā. Autobusu satiksme nodrošināja ātru, ērtu un ekonomisku pasažieru pārvadāšanu. Tā tika attīstīta, un jau 1938. gadā 19 satiksmes līnijās kursēja 151 autobuss, pārvadājot 29,25 miljonus pasažieru. Līdz 1938. gadam visas autobusu līnijas piederēja privātiem uzņēmējiem. Vēlāk tās nacionalizēja valsts, un 1941. gadā tika nacionalizēti pēdējie 70 privātie autobusi. …
