Patiesība ir radīta, nevis atklāta ar prātu (Schwandt 1994). Viss, ko mēs uzskatam par patiesu, īstu, oriģinālu, ir tāds tikai cilvēka paša radītajā uztverē. Mēdz teikt, ka katram sava patiesība, bet tādā gadījumā, kas tad ir tas viens visīstākais un pareizākais, uz kuru var bāzēties, paļauties un kam var ticēt?! Un vai kaut kas tāds maz pastāv? Vai tas ko mēs uzskatām par īstu, esošu, šobrīd pastāvošu, maz tāds ir? Vai mūsdienās vispār var runāt par autentiskumu un vai pasaulē maz ir saglabājusies vēl kāda patiesi autentiska vieta? Manuprāt, arī mūsdienās pastāv autentiskums, bet tas izpaužas ne vairs konkrētās lietās (mākslas, arhitektūras pieminekļos) un vietās (tūristu galamērķi), bet gan vairs tikai pašos radīšanas procesos un izjūtās.
Mūsdienās autentiskums tiek skaidrots ļoti dažādi, varētu pat teikt, ka tas ir diezgan „izplūdis un miglains” jēdziens, kura interpretācijas variē. Diemžēl tas bieži vien noved pie šī jēdziena nepareizas lietošanas, ko lieliski savā labā izmantota dažādas ieinteresētās puses, piemēram, tūrisma aģentūras un tūrisma operatori, kuri, veidojot dažādus tūrisma produktus un aprakstus par tiem, bieži vien iekļauj tajos vārdu „autentiskums” vai „autentisks”, kaut gan patiesībā šie produkti nemazākajā mērā nav autentiski, jo būtībā tie ir mākslīgi veidoti. „— Varbūt jums liksies, ka Vāveles katedrāle nav tik iespaidīga kā daža cita katoļu baznīca, šeit nav tik daudz zelta rotājumu kā citur, taču tā ir autentiska, un tā ir galvenā vērtība, — paskaidro poļu gide Jolanta.” …
