Autentiskums tūrismā
Viena no atkal atrastajām vērtībām 21. gs. ir autentiskums. Šim jēdzienam ir daudz un dažādas interpretācijas, līdz ar to tas visdažādākajās niansēs tiek izmantots kā mārketinga triks, kā citādības apliecinājums vai vienkārši kā vistuvākā forma nepārbaudāmajai pagātnei.
Manuprāt, autentiskums nozīmē unikalitāti, neatkārtojamību, raksturīgu kaut kam vienam, konkrētam, lietas vietas un procesi, kas izgājuši laika pārbaudi, bet kurus nesastapt nekur citur kā tikai vienā konkrētā vietā vai reģionā. Taču cik cilvēku, tik arī viedokļu, tulkojot no latīņu valodas „authenticus” nozīmē – īsts, neapšaubāms, tādas, kurš saskan ar oriģinālu, kura pamatā ir pirmavots. Tikmēr dažādi zinātnieki šo jēdzienu interpretē šādi: „Autentiskums ir radniecība ar aptverošo kultūru un sajūtu no tās īpašajām iezīmēm, kuras ir saglabājušās caur teritoriālo dalīšanu”, tā autentiskumu definē Huqhes, savukārt Kelners uzskata, ka „autentiskums ir kvalitāte, lai arī kas netiktu piedāvāts vai izstādīts, tas tiek balstīts uz „īstu pieredzi””. Taylors akcentē, ka „autentiskums balstās galvenokārt uz trim vaļiem- vietu, laiku un izpildītāju”. Savukārt mūsu pašmāju speciālisti Rīgas hartā par autentiskumu un vēsturisko objektu atjaunošanu kultūras mantojuma kontekstā, autentiskumu skaidro kā „mērauklu tai pakāpei, kādā kultūras mantojuma raksturīgās pazīmes precīzi liecina par to nozīmīgumu, ieskaitot projektu, materiālu, celtnieku darbu, izvietojumu, funkcijas, tradīcijas un garu”.
