Lielākajā daļā no senajiem Austrumu filosofijas novirzieniem idejas par pasaules un cilvēka izcelšanos un attīstīšanos ir ļoti līdzīgas.
Par filosofijas pirmsākumiem Indijā vēsta vēdas (zināšanas), datējamas ap 1500 g. p.m.ē. Šīs vēdas sastāv no četriem nodalījumiem: Rigvēda (slavinājuma himnas), Samavēda (dziesmas), Jadžurvēda (upurēšanas vārdi) un Atharvavēda (buramvārdi).
Tieši Rigvēdā ir aprakstīta pasaules rašanās. Tā vēsta, ka sākotnēji nav bijis nekas - t.i. absolūts tukšums. Leģendas apgalvo, ka visums dzimst un pastāv noteiktu laiku, un tad atkal mirst. Šo procesu sauc par „Brahmas laikmetu” jeb „Lielo Manvantaru”. Manvantaru skaits ir bezgalīgs (tās atkārtosies mūžīgi). Laika periods, kad visums ir nomodā tiek saukts par „Brahmas dienu” jeb „Mazo Manvantaru”, bet laiks, kad guļ – par „Brahmas nakti jeb „Mazo Pralaju”. Brahmas dien ir tikpat gara, cik Brahmas nakts. 360 Brahmas naktis veido Brahmas gadu, bet 100 Brahmas gadu Brahmas laikmetu. Aktivitātes un pasivitātes mija Visumā atspoguļojas visu dabas parādību periodiskumā.
Tomēr laikā, kad nekā nav, pastāv nesasniedzamā un netveramā Sākotne jeb Mūžīgā elpa. Neizzināmās sākotnes izelpa rada pasauli, bet ieelpa liek tai izkust. Šis process turpinās mūžīgi, tāpēc mūsu visums ir viena no neskaitāmajām sērijām, kurām nav ne sākuma, ne gala. Šis process ir lielāks par cilvēka izpratnes spēju. To pielūdza visas senās tautas, taču sauca katra sev raksturīgā vārdā – t.i. nepastāvēja vienots nosaukums.
…
