“Skatoties kalnu virsotnēs, vienmēr par daudz ko jādomā - par dabas varenumu, pasaules skaistumu, bezgalību, par cilvēka dzīves cildenumu.
Tāpat ir tad, ja mūsu priekšā liels un varens, kalnu virsotnēm līdzīgs cilvēks. Arī tad galvā kā bišu spiets virmo domas. Gribas aptvert ne tikai šī, bet vispār cilvēka lielumu, pašas cilvēcības jēgu. Gribas pieskarties laikmetu un mūžības jautājumiem, ielūkoties radošās personības dzīvības avotos.”
( “Atmiņas par Andreju Upīti”)
Cilvēku ir daudz. Arī domas, izjūtas, pasaules uzveres ir tikpat daudz un tikpat dažādas. Bet tikai neliela daļiņa no visiem cilvēkiem kļūst par visiem zināmiem, populāriem un iemīļotiem. Kas ir tas, kas piesaista šajos cilvēkos? Vai tā ir viņu āriene? Varbūt izteiktās domas? Nē tā ir viņu spēja pārvērst un pasniegt savu uztveri, savu pasauli tā, ka tas liekas skaisti un interesanti ne tikai viņiem pašiem, bet arī visiem apkārtējiem, visai sabiedrībai.
Arī A.Upīts ir bijis un vēl joprojām ir viens no tiem cilvēkiem, kurus pazīst un ciena. Ciena ne tikai viņa literāro darbu sakarā, bet arī viņa kā personības dēļ. Tomēr parasti cilvēki neiedziļinās pašā cilvēkā, bet lielāku uzmanību pievērš viņa uzrakstītajiem darbiem, kas ne vienmēr ataino viņa būtiskākās un dziļākās izjūtas, iezīmes, domas.
Tāpēc ir svarīgi iepazīties ne tikai ar kāda rakstnieka darbiem, mēģinot no tiem izsecināt par viņa personības galvenajām iezīmēm, bet gan sīkāk papētīt notikumus un pārdzīvojumus viņa dzīves ritumā, jo dažkārt tas sniedz pat vēl vairāk jaunu iespaidu nekā iedziļināšanās kādā literārā darbā. Šis rakstnieka dzīves rituma pētījums, iespējams var kļūt pat par pamatu dziļākai un skaidrākai viņa darbu izpratnei, sekmīgākai darbos ietverto ideju apzināšanai un līdz ar to ar pilnvērtīgākai viņa paša izvērtēšanai.
Ir vairāki iemesli, kāpēc šī darba veikšanai izvēlējos tieši A.Upīša personības pētīšanu viņa memoriālajā muzejā. Andrejs Upīts savā ziņā ir neparasts rakstnieks ( arī kritiķis, akadēmiķis, filoloģijas zinātņu profesors). Mūsdienās viņš nav tik populārs kā citi latviešu rakstnieki, piemēram, Rainis, Jaunsudrabiņš un citi, tomēr vairums cilvēku pazīst A.Upīti, jo savā laikā viņš ir kļuvis pazīstams ar nevienu vien savu uzrakstīto darbu vai izteikto ideju kopumu. Kāpēc tad dažreiz veidojas tik noliedzošs priekštats par šo cilvēku? Manuprāt, atbilde tam meklējama viņa personībā un līdz ar to arī uztverē. Viņš bieži nebija tāds pats kā citi - viņš bija neparasts. Neparasts, bet ievērojams un cieņas vērts, meklējot dzīvē likumsakarīgo, reālo un tipisko, bet pats sevī paliekot tāds, kas stāv ārpus parastās likumības, pieņemtajām normām.
Visi zin vai vismaz ir dzirdējuši par A.Upīša romānu “Zaļā Zeme”, taču ne tik daudz ir iedziļinājušies šī darba veidotājā - pašā rakstnieka personībā un viņa dzīves spilgtākajos notikumos. Tāpēc man likās interesanti nedaudz sīkāk apskatīt vismaz nelielu A.Upīša dzīves daļiņu - laika posmu, kas pavadīts dzīvoklī Ļeņina ielā, tagadējā Brīvības ielā, kas arī kļuva par A.Upīša pēdējo dzīvesvietu. Lai arī radošākā A.Upīša dzīves daļa jau ir bijusi pirms dzīves šajā dzīvoklī, tomēr arī šeit rakstnieks ir ienesis sev raksturīgo, sev tuvo un būtisko.
…
