Žans Itards uzskatīja, ka būt par cilvēku nozīmē just empātiju un spēt lietot valodu. Apskatītie gadījumi parādīja, ka pēc šādām traumām bērnu sociālo mijiedarbību, empātiju, saskarsmes spējas ir vieglāk attīstīt nekā valodu. Par spīti tam, ka cilvēki šiem bērniem bija nodarījuši tik ļoti pāri, viņi tomēr spēja atkal uzticēties. Viņi meklēja kontaktu ar citiem cilvēkiem. Viņi sāka just empātiju, bet viņu valodas attīstība tik ļoti neprogresēja. Šis ir saistīts ar kritisko attīstības posmu teoriju. Tā apgalvo ka valodas apguvei kritiskais posms ir pubertāte, ja līdz tam valoda nav apgūta, pēc tam to vairs pilnvērtīgi nevar apgūt (Vyshedskiy et al, 2017). To arī parādīja Džīnijas gadījums. Viņa spēja apgūt jaunus vārdus, bet viņa nespēja ar šiem vārdiem izveidot loģiskus teikumus un pielietot gramatiku. Lai spētu saprast gramatikas likumus un tos izmantot ir svarīgi, lai līdz 5 gadu vecumam bērns būtu dzirdējis valodu (Cayea, 2006). Ar Džīniju neviens nerunāja kopš dzimšanas, tādēļ viņai šī iespēja tika laupīta. Oksana spēja apgūt valodu un runāt vienkāršos teikumos, arī Edikam valodnieks Džeims Lavs prognozēja labus panākumus. Tas ir saistīts ar vecumu, kurā viņi nonāca pie dzīvniekiem. …