Atmiņa kā domāšanas pamatelements
Manuprāt atmiņa ir viens no cilvēka pastāvēšanas un progresēšanas pamatfaktoriem. Tā sniedz iespējas ne tikai saglabāt uztverto informāciju, atsaukt atmiņā un izmantot nepieciešamos gadījumos, bet arī nodrošina uzkrāto informāciju izmantot analītiskai problēmu un vispārējās attīstības risināšanai.
Cilvēks dzīvo, uztver informāciju gan ar skaņu, gan redzi, gan ožu, tausti utt. Visa šī uzkrātā informācija tiek izmantota, gan apzināti, gan neapzināti. Piemēram cilvēks staigā, viņš taču katru reizi neatsauc atmiņā kā pareizi ir jāiet. Savukārt jebkura informācija tiek uztverta apzināti, ja cilvēks to ir nodomājis izmantot lai sasniegtu kādus sev izvirzītos konkrētos mērķus.
Tomēr jāatzīst, ka mūsu atmiņa nedod iespējas uzkrāt tik milzīgus informācijas apjomus, ko mēs iegūstam katru dienu, jau kopš savas dzimšanas. Mēs paši analizējam iegūto informāciju un to, kas nav nepieciešams vienkārši izdzēšam, respektīvi aizmirstam.
Jāsecina, ka mūsu atmiņas rezerves ir pārāk mazas lai mēs varētu atcerēties un atsaukt atmiņā visu sev nepieciešamo infomācijas daudzumu. Mēs mēģinam šo problēmu daļēji atrisināt ar mūsu tehnoloģisko sasniegumu palīdzību, kas nodrošina iespējas uzglabāt informāciju ne tikai galvā vien.
Cilvēki sev nepieciešamo informāciju uzglabā gan datoros, gan kartotēkās, grāmatās utt.. Vismaz tik daudz atmiņas un loģiskās domāšanas mums pietiek lai apjaustu, kur un ko meklēt, lai atsauktu atmiņā sev vajadzīgo informāciju, vai arī iemācīties to no jauna, un atkal meklēt, jo paies laiks un mēs atkal aizmirsīsim. Bet lai nu kā, mums tomēr ir iespēja uzkrāt un izmantot to informācijas daudzumu, kāds ir nepieciešams ikdienas dzīvē, gan mājās gan darbā.
Pat situācijās, kad mēs aizmirstam ko būtisku, mums pastāv iespēja to izsecināt atsaucot atmiņā lietas, kas ar to ir saistītas. Tamdēļ mēs informāciju neuztveram kā atsevišķi nodalītas vienības, bet gan ka saistītu vienību kopumu, kur viens elements izriet no otra.
Es šeit varētu minēt visbanālāko un tajā pašā laikā vissaprotamāko piemēru, kas man tiko ienāca prātā: ja teiksim sestdienas rītā sāp galva, tad praktiski vienmēr izriet secinājums, ka piektdienas vakars ir pavadīts godam. Pārsvarā gadījumu tas ir loģisks secinājums, jo no viena atmiņas elementa izriet nākošais (respektīvi redzama nenoliedzama saikne starp piektdienas tusiņu un sestdienas galvas sāpēm). Praktiski vairākumā gadījumu nav nepieciešams speciāli studēt loģiku lai varētu izsecināt un atsaukt atmiņā nepieciešamo informāciju, vai arī aizstāt to ar atbilstoši citu.
Tā mēs veidojam asociācijas, kas vienas informācijas uztveršana vai atsaukšana atmiņā asociējas un saistās citu informāciju. Šīs asociācijas un savstarpējās saiknes varētu nosaukt par pamatu mūsu analītiskajai domāšanai.
Tamdēļ liela doma ir cilvēka domāšanai, respektīvi, uzkrātās informācijas analīzei, apstrādei un tālākai pielietošanai, kas pamatojas uz jau iegūto zināšanu bāzes un to savstarpējo sasaisti. Tas nozīmē, ka mēs varam teikt, ka cilvēkam pastāv iespēja attīstīt un trenēt savu atmiņu.
…