Daudzi vēstures pētnieki uzskata, ka ļoti ilgi pirms Ēģiptes un Divupes eksistējusi kāda ļoti augsti attīstīta civilizācija, kas gājusi bojā dabas katastrofā. Ierosmi pazudušās zemes meklējumiem devis sengrieķu filozofs Platons (428.-347. pr. Kr.), kurš savos darbos piemin mītisku zemi- Atlantīdu. Par Atlantīdu senie grieķi uzzinājuši no ēģiptiešu priesteriem.
Mūsdienas radies pat vesels pētniecības virziens- atlantoloģija, kas nodarbojas ar pierādījumu meklēšanu par zudušās salas un tās civilizācijas eksistenci. Par šo problēmu sarakstīts tūkstošiem rakstu un grāmatu. Atlantologi apšauba mūsdienu zinātnē valdošo viedokli par cilvēces senāko vēsturi un civilizāciju izcelsmi. Ar atlantaloģiju mūsdienas nodarbojas ne tikai vēsturnieki, bet arī ģeologi, okeanologi, klimatologi un citu dabaszinātņu pārstāvji. Viņi izvirza hipotēzi, ka apmēram 11.gadu tūkstotī pr. Kr. pasauli piemeklējusi globā katastrofa- plūdi, zemestrīces un pasaules okeāna līmeņa celšanās. Kā pierādīts, tieši šajā laikā, strauji vai pakāpeniski izkūstot vairāk nekā kilometru biezai ledus segai, kas agrāk klāja daļu Eiropas un Ziemeļamerikas, beidzās pēdējais ledus laikmets.
Pēc daudzu cilvēku domam Atlantīda ir teiksmaina zeme, kas ieņēmusi daļu Atlantijas okeāna. Par to minēts Platona rakstos pēc Solona nostāsta, kas pēdējais par Atlantīdu dzirdējis no kāda Ēģiptes priestera. Platons stāsta: Atlantīda bijusi lielāka nekā Āzija un Lībija kopā un atradusies aiz Herkulesa stabiem (Gibraltaras); No tās toreizējiem ceļotājiem bija viegli pārcelties uz citām salām, bet no salām- uz visu pretējo kontinentu, kas ieskāva to jūru. Uz šīs salas izveidojās liela un apbrīnas cienīga valdnieku savienība, kuras vara pletās pār visu salu, pār daudzām citām salām un daļu kontinenta. Atlantīda karaļi karojuši ar ēģiptiešiem un senās Grieķijas iedzīvotājiem, bet tad pēkšņi vienu nakti Atlantīda nogrimusi okeānā viļņos.
Okeānu un jūras krastu ģeoloģiskie pētījumi liecina, ka okeāna līmenis pirms 18-16 tūkstošiem gadu bijis zemāks par 90-130 m: pēc ledāju vēstures pētījumiem- par 85-170 m, pēc jūras dibena nogulšņu pētījumiem- par 50-30 m, pēc gravitācijas anomāliju pētijumiem- par 120-150 m.
1988. gadā paleoklimatologs H.Hainrihs, pētot jūras dibena nogulumus, ieguva datus, kas liecina, ka pēdējā ledus laikmetā vismaz sešas reizes notikuši gigantiski ledus nobrukumi no ledus segas okeānā.
…
