Uz šīs zemes nav nekā mūžīga... Pie šīs domas jāapstājas, ja runājam par atkritumiem. Neatkarīgi no atkritumu sastāva vai apjoma var teikt, ka tie atspoguļo sabiedrību, kura tos ir radījusi. Šīs sabiedrības attieksmi pret dzīvo dabu, savu veselību, kā arī tie parāda sabiedrības uzskatus par tīru, koptu vidi. Atkritumi ir sabiedrības pirkstu nospiedumi, kas vēlākām paaudzēm dos iespēju spriest par mums un vērtēt mūsu attieksmi pret cilvēces kopīgajiem izejmateriāliem un nākotnei paredzēto resursu apsaimniekošanu. Tāpēc, es uzskatu, ka atkritumi mums visapkārt, ir liela problēma, kuru vajadzētu mēģināt atrisināt, bet, lai to atrisinātu ir nepieciešams iedzīvotāju atbalsts un sapratne, jo kopīgi apvienojot spēkus ir iespējams tikai šo problēmu risināt, lai arī nākamajām paaudzēm jau no mazotnes tiktu iemācīts, ka daba ir jāmīl un jāsargā, nevis jāpiegružo.
Atkritumi neradīja problēmas, kamēr uz Zemes iedzīvotāji bija skaitliski maz, bet palielinoties iedzīvotāju skaitam, palielinājās arī saražoto atkritumu daudzums. Kādreiz nebija vielu deficīta, vide bija maz piesārņota un izmantotie materiāli bija bioloģiski sadalošie dabas produkti, kā, piemēram, koks, māls, āda un citi, kas nonāk apkārtējā vidē un ar laiku sadalās, bet mūsdienās situācija ir ievērojami mainījusies, jo ir palielinājies iedzīvotāju skaits un līdz ar to mūsu ikdienas dzīvē ir ienākuši sintētiskie materiāli – plastmasas, dažādas ķimikālijas, kuri dabā nav sastopami un vairākumā gadījumu ir bioloģiski nesadalāmi. Šādiem materiāliem atkritumu veidā nonākot apkārtējā vidē, tā tiek piesārņota, jo daba tos nespēj pārstrādāt. Tāpēc, ne velti saka, ka atkritumi ir jebkuras sabiedrības lielākais ienaidnieks, jo tie noslogo vidi un dabu ar savu lielo apjomu un piesārņo to ar bīstamām vielām, kas augsnē nesadalās, līdz ar to atstājot sekas gan uz dzīvniekiem, augiem, kā arī uz mums pašiem – cilvēkiem, kas arī ir šo atkritumu ražotāji.
Mūsu apkārtnē ir daudz piesārņotu mežu ar atkritumiem, kas pašlaik ir ļoti aktuāls problēmjautājums ikvienai pašvaldībai, gan arī valstij kopumā. Katru pavasari par to var pārliecināties, kad sniegs ir nokusis, bet zāle vēl nav izdīgusi. Tad gan ceļmalas, meži, grāvji un upmalas ir nosētas ar plastmasas plēvēm, terapakām, PET pudelēm un dažāda veida iesaiņojuma materiāliem, kurus vējš dzenā no vienas vietas uz otru, taču tie nekur nepazūd un būs tur nākamajā un aiznākamajā pavasarī, jo tie ir speciāli veidoti, lai būtu noturīgi pret ūdens, ultravioletā starojuma un baktēriju iedarbību.
…