1) Vēdas – teksti, kuriem indieši piešķir svēto rakstu nozīmi. Pēc viņu pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība. Ir četras vēdas: Rigvēda, Samavēda, Jadžurvēda un Atharvēda.
Radīšana savā būtībā vēdās tiek izprasta kā sakārtošana. Laika gaitā ritu – Visuma kārtību – sāk saistīt ar morāli. Ritu identificē ar satju – godīguma, patiesīguma kā pasaules kārtības pamatu. Vēdisms pirmām kārtām ir dabas reliģija ar gadsimtu gaitā koptu kultu un rituālu. Savās filozofiskajās izpausmēs tā orientēta uz vienoto un bezpersonisko pirmsākumu. Cilvēks, balstoties uz vēdu gudrību, tiecas to ieraudzīt Visuma dzīlēs, viņš nemeklē to sevī. Cenšoties atklāt dievišķos kosmiskos spēkus, uzmanības centrā ir nonācis cilvēks, viņa esamības jēgas problēmas. Nemainīgā meklējumi upanišadu filozofijā saistās ar centieniem rast atbildes uz jautājumiem, kas ir cilvēka „Es”, vai cilvēkā mīt kas līdzīgs stabilam kodolam. Ātmans ir balsts visam esošajam, tieši tas veido katra cilvēka kodolu. Ātmans ir viss un reizē nekas. Cilvēciskais „Es”- viņa netveramais un vārdos neizsakāmais kodols iestrāvo kādā universālā, visaptverošā veselumā – Brahmanā. Vārds „Brahmans” cēlies no saknes „brih”, kas nozīmē augt.
2) Džainisms. Džainismam kā filozofiskai mācībai un reliģiskai kustībai raksturīgs stingrs askētisms. Džainisms tiecas radīt detalizēti izstrādātu izziņas teoriju, kas aplūko piecas pakāpes virzībā uz pilnīgām zināšanām.
…
