Aspazijas viduslaiku drāma "Torņa cēlājs" un Raiņa traģēdija "Jāzeps un viņa brāļi" ir daudzslānaini, dziļi un sarežģīti darbi, kuros cieši savijas dzejnieku uzskati par cilvēka peronības izaugsmi, attīstību, nozīmi un vietu sabiedrībā vispār un viņu pašu kā lielu personību un reizē mākslinieku pārdzīvotais, dvēseliski intīmais.
Manuprāt, gan Aspazijas, gan Raiņa cilvēku var interpretēt ļoti dažādi, meklējot atbildi un jautājumu : kas viņš īsti ir ? Es mēģināju palūkoties un Iļģi un Jāzepu kā māksliniekiem, kuros saskatāmi un atpazīstami arī Aspazijas un Raiņa vaibsti.
Rainis "Jāzepu un viņa brāļus" pabeidz 1914.g., bet Aspazija "Torņa cēlāju" uzraksta 1920- to gadu vidū. Tāpēc Aspazijas "Torņa cēlājā" vairāk jūtama Raiņa ietekme, it kā viņa ideju apstiprinājums, turpinājums, sakritība ar Aspazijas uzskatiem. Par to raksta pati Aspazija 1927.g., kad "Torņa cēlājs" tiek iestudēts Dailes teātrī : "Dzīvojot blakus Rainim grūti izsargāties savos darbos no viņa individualitātes neatvairāmajiem iespaidiem; tomēr kā vienmēr, tā arī tagad savā pēdējā darbā "Madlienas baznīcas torņa cēlājs" centos saglabāt pati savas dzīves individuālo parādību uztvērumu un tā attēlojuma savdabību."
Izlasot abas lugas, un pat īpaši nemeklējot kaut kādas sakarības vai paralēles ir jūtams, ka abi autori cenšas atklāt vienu jautājumu, proti, par mākslinieka pašattīstības problēmu, mākslinieka un sabiedrības savstarpējām attieksmēm un ietekmēm, katrs to interpretē savdabīgi, personībai un uzskatiem atbilstoši.…