1. Analizējamo jautājumu un rakstura īpašību definēšana
Pirmajā šīs grāmatas sadaļā Aristotelis parāda tās trīs lietas, no kurām pēc viņa domām, ir jāizvairās rakstura jomā, un tas ir netikumība, nesavaldība un zvēriskums. Visā šīs grāmatas garumā šīs rakstura īpašības un to pretstati tiek vispusīgi analizēti un iztirzāti
Interesanti ir tas, ka Aristotelis piekrīt tam, ka cilvēku, kuram piemīt vairāk vai arī daudz vairāk tikumības nekā viduvējam cilvēkam var saukt par dievišķo. No vienas puses tas būtu saprotami, jo kas var būt augstāks par cilvēkiem, ja ne dievi, bet no citas puses, senie grieķi saviem dieviem piešķīra daudzas cilvēcīgas pazīmes un arī netikumus.
2. Pastāvošie uzskati
Sākumā Aristotelis iepazīstina lasītājus ar pastāvošiem uzskatiem un pieņēmumiem attiecībā uz analizējamām rakstura īpašībām. Sengrieķu filozofiem ir raksturīgas tādas tīri filozofiskās pārdomas – vai ikviens saprātīgi mērens cilvēks ir arī savaldīgs un izturīgs vai nē, vai praktiskajā rīcībā gudrs cilvēks var būt nesavaldīgs un morāli nenoturīgs utt.
3. Par nesavaldību
Aristotelis diezgan pārliecinoši atspēko Sokrata domu, par to, ka nemaz nav nesavaldības un ir tikai nezināšana, un parāda, ka dažādu negatīvo ietekmju dēļ cilvēks var savā rīcībā novirzīties no sava paša prāta atzinumiem un uzskatiem. Skaidri redzams, ka nesavaldīgais rīkojas nepārdomāti. Cilvēks var izrādīt savaldību tikai tad, kad uz viņu iedarbojas spēcīgas un zemiskas iekāres un afekti. Un ja iekāres nav spēcīgas, tad arī savaldība nav nekas apbrīnojams, tāpēc nevar teikt, ka saprātīgi mērenam cilvēkam ir raksturīga savaldība.…
