Aristoteļa „Poētika” ir darbs, kurā tiek definēta un no dažādiem rakursiem apskatīta dzejas māksla un doti praktiski norādījumi kā pareizi radīt dzejas darbu.
Par mākslas eksistences priekšnoteikumu Aristotelis uzskata cilvēkā mītošās mimētiskās jeb atdarināšanas tieksmes, tā arī ir galvenā pamatatziņa, no kuras izriet pārējie Aristoteļa secinājumi: „Pirmkārt, cilvēkā jau no pašas bērnības vērojama iedzimta tieksme atdarināt, un tieši ar to viņš atšķiras no citām dzīvām būtnēm, ka tam piemīt vislielākās atdarināšanas spējas (..) Otrkārt, atdarinājuma rezultāti visiem sagādā baudu.” Šo apgalvojumu viņš pierāda šādi: „Mēs ar labpatiku aplūkojam zināmu priekšmetu māksliniecisko atdarinājumu, kaut gan pašus priekšmetus uzlūkojam ar nepatiku, kā, piemēram, pretīgus dzīvniekus un miroņus. Cēlonis tam meklējams apstāklī, ka iegūt zināšanas sagādā lielu prieku ne tikai filozofiem vien, bet tāpat arī pārējiem cilvēkiem, tikai ar to starpību, ka pēdējiem šī sajūta nav ilgstoša.”…