Džordžs Bērklijs britu filosofijā ievērojams ar to, ka savā darbā “Traktāts par cilvēka izziņas principiem” vēršas pret tā laika dabaszinātņu mehānisko un kauzālo pasaules skaidrojumu. Viņš Anglijas sabiedrībai piedāvā visnotaļ garīgi ievirzītu filosofiju un sasaista empīrismu ar ortodoksālo reliģiju, tā labi piemērojoties valdošo aprindu vajadzībām, uzskatot, ka zinātniskie atklājumi ir jāpielieto praktiski, taču tajā pašā laikā kavējot zinātnes attīstību, jo daudz ko skaidroja šķietami vienkāršoti, atstājot to reliģijas ziņā, ieviešot zinātnē garīgo dimensiju, brīnumu, Dievu.
Darbā izvirzītās pretenzijas ir loģisks Dieva, dvēseles nemirstības izskaidrojums, cilvēka zināšanas pirmo principu maldīguma izskaidrojums. Bērklijs vēršas pret Džona Loka mācību par lietu primārajām un sekundārajām īpašībām, substanci kā ideju nesēju, pret ideju abstrahēšanu un vispārīgu abstraktu ideju veidošanu.
Runājot par vispārīgu abstraktu ideju veidošanu, Bērklijs apgalvo, ka tās nav iespējamas, argumentējot, ka “mēs nevaram veidot vispārīgas idejas, kā Loks to iesaka, izsvītrojot no lietas sevišķo, tā veidojot kādu instinktīvi vispārīgu, abstraktu ideju par to; materiālistu viedoklis par tīru, objektīvu lietas būtību ir objektīvi neiespējams”1, jo idejas mūsu prātos pastāv saistītas, tās nevar abstrahēt vienu no otras, kā piemēram, vienā priekšmetā izdalīt atsevišķi krāsu vai izplatību, kustību vai formu.…