Liela daļa dzirnavu ir interesanti pieminekļi vizuāli, taču īpašu vērtību tām piešķir senās tehnoloģijas. Ja kādam šķiet, ka senatnē cilvēki nespēja izdomāt sarežģītus mehānismus, viņam būtu vērts iepazīties ar dažu Latvijas vējdzirnavu uzbūvi - smagās vējdzirnavas spēja pašas pagriezties izdevīgākajā virzienā, to spārni ilgu gadsimtu gaitā bija padarīti maksimāli efektīvi, un atkarībā no vēja stipruma paši mainīja savu pretestību, dzirnavām bija bremzes, tās pašas cēla smagos maisus, un, protams, mala miltus, tos vienlaicīgi šķirojot pēc rupjuma. Meistari darināja dzirnavas bez jebkādiem rasējumiem, projektu apstiprināšanām un līdzīgām formalitātēm - ak, vecie, labie laiki!
Diemžēl tehnikas progress dzirnavas ir iznīcinājis lielākā mērā, kā citus arhitektūras pieminekļus - tehnoloģijas 20. gadsimtā strauji mainījās - dzirnavas vai nu pārbūvēja vai arī aizmirsa un pameta. Kad 20.gs. astoņdesmitajos gados attapās, cik interesantas ir dzirnavas, gandrīz visos gadījumos jau bija par vēlu. Biežāk saglabājušās ūdensdzirnavas - tās vienkārši bija piemērotākas dzīvošanai. Savukārt vējdzirnavas tagad pārsvarā ir drupās.
[3]. Vienas no vējdzirnavām, kuras lepni slej savus spārnus vējam ir Āraišu vējdzirnavas.…