Runājot par manis pašas domām, es uzskatu līdzīgi kā otrā aptaujāto puse, proti, tam, ka universitāte ir sakrāla vieta. Varbūt manas domas pilnīgi precīzi nesakrīt ar visiem trim aptaujātajiem cilvēkiem, kuru uzskats par augstskolu sakrālumu pēc būtības ir vienāds, taču, aplūkojot katru atsevišķi un saliekot visus viedokļus vienā, ir skaidrs, ka tomēr katrs šo skolas sakrālumu, varētu teikt, interpretē atšķirīgi. Piemēram, septiņdesmit gadus vecais vīrietis uzskata, ka universitātes ir sakrālas tikai konkrētu skolu studentiem, kā arī to, ka šī vieta nav sakrāla materiālā, bet gan garīgā ziņā- zināšanas, pozitīvu lietu nodošana cits citam utt. Savukārt kādas augstskolas absolventes viedoklis ir tāds, ka svēts ir viss, kas saistīts ar palīdzības sniegšanu, un tā kā universitātē pasniedzēji palīdz studentiem, tas, protams, ir kaut kas svēts. Arī četrdesmit trīs gadus veca sieviete apgalvo tieši tāpat kā iepriekš minētās personas, taču šai sievietei šķiet, ka jebkas, kas ir dzīva parādība un sastāv no šūnām, ir kaut kas sakrāls.
Kā minēju, mans viedoklis ir līdzīgs šiem uzskatiem, taču, pēc manām domām, universitāte ir sakrāla vieta, tādēļ, ka tas ir viens no cilvēka dzīves pārejas rituāliem. Jo ne tikai kāzas, kristības vai bēres ir pārejas rituāls. Manuprāt, jebkuru rituālu, kas cilvēkam piešķir dzīvē jaunu sociālo lomu, var nosaukt par pārejas rituālu. Tā kā augstskolā mēs kļūstam par studentiem, tas ir pārejas rituāls, kas katrā ziņā ir sakrāls. Es nerunāju par kaut ko pārdabisku, bet gan vienkārši svētu un nepieciešamu sabiedrībai. Tāpat kā māte ar tēvu nav nekas pārdabisks vai maģisks, bet visnotaļ sakrāls, tāds pats viedoklis man ir par universitāti, kurā, kā iepriekš minēja manis aptaujātie cilvēki, cilvēki dalās ar savām zināšanām, lai mēs vēlāk tās izmantotu savā un citu labā.
Noslēdzot sociālās antropoloģijas kursu un rakstot šo eseju, esmu nonākusi pie ļoti būtiska atzinuma- pasaule ir pārāk liela, lai tai būtu viens vienots uzskats. Šī iemesla dēļ sabiedrībai ir jāuzklausa un jāmēģina, kaut vai ne saprast, bet vismaz respektēt un ņemt vērā citam cita viedokļus un uzskatus. Tādēļ, pēc manām domām, etnocentrisms, kas izplatīts diezgan daudz kur pasaulē, ir nemācēšana ieklausīties citos cilvēkos.
…
