Apziņas jēdziena skaidrojums dažādos filosofu darbos

Apziņa ir psihisko parādību komplekss, kas atspoguļo šī brīža uztvertās ārējās pasaules un iekšējo stāvokļu norises. Apziņa satur aktuālo informāciju, ar ko cilvēks dotajā mirklī nodarbojas. Filosofija jau kopš seniem laikiem apraksta cilvēku kā saprātīgu būtni. Jēdziens ‘’apziņa’’ plašākā nozīmē ir sinonīms cilvēka saprātīgumam vispār. Tas nozīmē kaut ko zināt, saprast, apjēgt, prast mērķtiecīgi darboties. Apziņas pretstats ir neapzinātais, kas nemitīgi iedarbojas uz apziņu. Domāšana ir raksturīga apziņas darbība. Tā izpaužas kā cilvēkam piemītoša spēja darboties ar priekštatiem, jēdzieniem, gribas impulsiem, atmiņām. Apziņā cilvēkam ir pieejama reizē pasaule un viņš pats. Apziņa ir kā tiltiņš starp cilvēku un pasauli, kas, no vienas puses, raksturo cilvēka nošķirtību no pasaules, un, no otras puses, iespēju būt saistībā ar to.
Apziņai nav vienas konkrētas definīcijas, jo dažādos laikmetos un kultūrās to saprot dažādi un atšķirīgi. Arī filosofi jēdzienu ‘’apziņa’’ skaidro katrs savādāk, bet tomēr visur pastāv līdzība un vienojošais. Viduslaikos cilvēka saprātīguma tēmu risina kā attiecības starp ķermeni, dvēseli un garu. Jaunlaiku filosofijā uzmanība tiek pievērsta domāšanai un domāšanai par domāšanu- refleksijai. Priekšplāna iznāk pašapziņas jēdziens, kas raksturo apziņas pievēršanos pašai sev. Filosofija visu laiku meklē iespējas, kā aizvien dziļāk un precīzāk izprast ar apziņu saistītās problēmas, neapstājoties pie jau gataviem risinājumiem. Daudzi mūsdienu filosofijas virzieni vispār neatzīst jēdzinus ‘’ prāts’’, ‘’gars’’, ‘’apziņa’’ u.c.…