Cienījamā tiesa, es esmu Juris Indrāns. Indrānu mājās saimniekoju jau 40 gadus. Ar cieņu esmu izturējies pret saviem gājējiem un ģimeni. Vienmēr esmu mīlējis savus dēlus un vēlējis viņiem to pašu labāko. Es pirms tiesas vēl mātei jautāju: „Vai tu atminies, māt, mums reiz bij tāds mazs puisītis ar baltu galviņu. Es viņu učāju uz ceļgala un nēsāju pa pagalmu kukaragās. Un viņš ieķērās koku zaros, un tam atlūza nadziņš. Tad es nogriezu nadziņu un tu appūti pirkstiņu. Tu atminies... Vai tas ir tas pats, kam tagad roka tik stīva, ka tās vairs nevar izstiept pret savu veco tēvu, jeb vai tas ir kāds cits?’’
Mans jaunākais dēls Kārlis aizbrauca uz Krievzemi dienēt armijā. Vidzemē palika tikai mans vecākais dēls Edvarts ar savu sievu Ievu. Es jau bija gana vecs un bija laiks domāt par mantinieka meklēšanu.
…