Apgaismības laikmets un mūsdienu politiskā antropoloģija

Koloniālisms ir kādas nācijas suverenitātes paplašināšana ārpus savas teritorijas un politiskas kontroles ieviešana šajā teritorijā, tādējādi izmantojot kolonizētās teritorijas resursus, darbaspēku un iegūstot dažādus citus labumus un priekšrocības. Nereti kolonisti pakļautajai nācijai uzspiež savu valodu, kultūru, sociālās sistēmas atribūtus, morāli, ideoloģiju, reliģiju. Koloniālisms var izpausties imperiālisma formā un mēdz būt cieši saistīts ar to. Kolonizācijai var tikt pakļautas nācijas, kuras vēl nav izveidojušas valstiskas formas, kā arī suverēnas valstis. Pēdējā gadījumā kolonizācija var sekot šīs valsts okupācijai un aneksijai.
Kopumā varam secināt, ka koloniālisms - ir politika, kuras mērķis ir apspiest, paverdzināt, ekspluatēt un padarīt atkarīgas vājākas tautas, galvenokārt tās, kas dzīvo Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā. Koloniālisma metodes ir dažādas — gan asiņaini iznīcināšanas kari, gan uzpirkšana, šantāža, terors, ekonomiska verdzināšana u. tml., bet mērķi vienmēr vieni un tie paši — vājākā pakļaušana, aplaupīšana. Koloniālisma važās vēl aizvien smok apmēram divi procenti zemeslodes iedzīvotāju. Padomju Savienība konsekventi cīnījās pret šo parādību, kas mūsu dienās uzskatāma par ļoti „apkaunojošu”. Mūsdienās, it īpaši pēc 2. pasaules kara, koloniālisms kļuva par asas starptautiskās kritikas objektu, tas tika nosodīts gan no politiskās, gan morāles viedokļa. Daudzas valstis - bijušās kolonijas, turpina izvirzīt pārmetumus tās kolonizējušām valstīm par ekspluatāciju, ekonomisko atpalicību, etniskajiem konfliktiem, kultūras pagrimumu.…