Garīga kustība 18.gs. Eiropā, kas mēģināja atbrīvoties no tradicionālajiem, viduslaiku un baznīcas autoritāšu paustajiem uzskatiem. Dekartam tas, kas palīdz prāta ceļā uz patiesību, vēl ir spožais Dieva spēks, turpretī apgaismībā tie, kas ar sava prāta spēku nosaka racionālo un politisko pasaules kārtību, ir paši cilvēki. Apgaismības pārstāvji Anglijā vispirms ir Loks, Bēklijs un Hjūms. Francijā – enciklopēdisti Didro, Dalambērs, Monteskjē un Ruso. Vācijā – K. Volfs, Lesings un Kants. Pēdējais apgaismību definē kā „cilvēka iziešanu no sevis paša radītās nepilngadības” un atbilstoši mudina – „esi drosmīgs lietot savu prātu!”(sapere aude!). Savas nesatricināmās paļaušanās dēļ uz pieredzi, prātu un sabiedrības evolucionāro progresu apgaismība tomēr sastopas ar briesmām izraisīt jaunu nepilngadību, proti, ticību zinātnes universālajai autoritātei.
1.Apgaismības laika idejas
1.Apgaismība nozīmē kultūras apsvērumu visās dzīves jomās. Apgaismība pauž ideju par spožo gaismu, kas nāk no Saules – rīta saules, kas spīd tālu. Saule, kuras gaisma ir konstanta, paliekoša un vienota, tika salīdzināta ar prātu. Jaunajai gaismai ir jānovērš verdzība un māņticība, tumsība un aklums. Gaismai ir jāizgaismo ne tikai gadsimta garīgā pasaule, bet vispār visas cilvēku darbības un rīcības jomas.
2.Apgaismības mērķis bija caur skaidrību panākt patiesību, kā arī cilvēka brīvību un pastāvību.
3.Apgaismība uzsvēra paša atsevišķa cilvēka domāšanas attīstību. Prāts tika uzskatīs par līdzekli pret neprātu, šķietamību un aklumu. Tāpēc pirmais uzdevums bija apkarot māņticību, aizspriedumus un fanātismu.…