Galvenās atziņas, ko guvu, iepazīstot F.Bēkona darbu „Jaunais organons”:
Cilvēks ir dabas kalps un tulks;
Cilvēks var veikt un saprast tikai tādā apjomā, cik viņš ar savu prātu vai praktisko darbību ir saskatījis dabā valdošo kartību;
Tagadnes zinātne nav nekas cits kā iepriekš atklātā turpinājums;
Cilvēku kļūda- prāts tiek cildināts pārāk daudz;
Visbūtiskākais ir formas cēlonis, jo tas, kurš pazīst formas, spēj aptvert dabas vienotību atšķirīgos matērijas veidos;
Cilvēka intelektu piesārņo aizspriedumi, iekšējās dogmas – elki;
Teoloģija balstās uz reliģisko izziņu, filozofija – uz izziņu;
Dabas anticipācija (vērojumi, izziņa veido pietiekami spēcīgu pamatu vienprātīgiem uzskatiem) un dabas interpretācija (zināšanas balstās uz dažādiem atšķirīgiem un izkliedētiem faktiem);
Jēdzienu un aksiomu atvasināšana ar indukcijas palīdzību, ir īstais līdzeklis, lai norobežotos no elkiem un tos atvairītu;
Intelekts nevar tikts iespaidots pēkšņi;
Cilvēka intelektam ir piejaukti arī griba un jūtas – zinātnē katrs atrod to, ko viņš grib saskatīt. Jūtas cilvēku ietekmē nedaudz, bet sajūtas ir tās, kas ietekmē visvairāk;
Domāšana tiek pārtraukta tai pašā mirklī, kad beidzas sajūtu iedarbība. Sajūtas pašas par sevi ir kaut kas nenoteikts un kļūdains;
Filozofijā var atrast to pašu, ko īstā teātrī – izrādei piemeklētais sižets ir jaukāks un pievilcīgāks un vairāk atbilst katra vēlmēm nekā patiesais notikumu atstāstījums, kas ņemts no vēstures;
Kļūdas ir paša ceļa izveidē, nevis pašās lietās.
„Tīras dabas filozofijas, kas nebūtu sabojāta un aptraipīta, līdz šim vēl nav bijis. Aristoteļa skolā to sabojājusi loģika, Platona skolā –dabas teoloģija, otrajā Platona, Prokla un citu skolā – matemātika, kurai vajadzētu būt dabas filozofijas noslēgumam, nevis jārada vai jāizaudzē. Bet no tīras un nesajauktas dabas filozofijas ir jāgaida kaut kas labāks” [1; 80 lpp.].
…
