Es sākšu ar Sokrātu, jo Viņš bija pirmais no šiem filozofiem. Tātad, ja tiek runāts par Sokrātu, tad , manuprāt, viennozīmīgi tiks pieminēts viņa dzīves stils, tas ir, ka viņš bija gatavs runāt un pārliecināt par savu patiesību, jebkuru, kas bija gatavi viņu uzklausīt (tas īpaši labi ir uzskatāms jebkurā no Platona darbiem, kur galvenajā lomā ir Sokrāts) , kā arī tas, ka filozofiskā darbība viņam bija dzīvesveids, nevis darbs, kā citiem sofistiem. Šī Sokrāta nepārvaramā vēlme veidot dialogus ir, jo viņš uzskatīja, ka tikai caur tiem ir iespēja atklāt patiesību, kas tevī slēpjas. Sokrāts uzskatīja par savu uzdevumu palīdzēt dzimt šai patiesībai, ar saviem atspēkojumiem dialogos, kā arī ar stipru ironiju, kas otrai dialoga personai palīdz gluži vainu izzīsts no sevis patiesību un atspēkot Sokrātam. Ja man nāktos kādreiz dzīvē piedalīties dialogā ar tādu cilvēku, es neticu, ka varētu izturēt pat dažas minūtes līdz brīdim, kad viss mans pateiktas tiktu atspēkots un es paliktu bez vārdiem, kā arī ticu, ka es Sokrātam būtu garlaicīga sarunu biedre, jo tik pat labi, kā atspēkot tas mīl tikt atspēkotam. Taču iedomājoties par šādas sarunas iespējamību, es nevaru apšaubīt faktu, kas tas audzinātu manu prātu, iegūt zināšanas, kā arī pēc sarunas sevī iedziļināties un atrasts kādu daļiņu no lielās patiesības.
Sokrāts nemitīgi jautā par tikumību, un tas arī aizņem lielu daļu viņa dzīvi, tādejādi viņš uzskatīja, ka viņam palīdz iedziļināties sevī, izkopt prātu un valdīt pār kaislībām. Šie uzskati arī tālāk atspoguļojas viņa tālākajās filozofiskajās atziņās. Viņš uzskatīja, ka tikumības būtība ir visu sakārtojošais prāts jeb dievs, kā arī, ka dvēselē ir rodama cilvēku būtība un mūsu pienākums ir rūpēties par to. Es pilnīgi piekrītu šīm Sokrāta atziņām, jo ticu, ka cilvēkā dvēsele ir tā, kas viņu padara par īpašu, tātad arī spējīgu valdīt pār savu prātu un būt tikumiskam.
…
