Dzīves ceļš un nākotnes vīzija ir neizdibināma, katru dienu mēs piedzīvojam arvien jaunus tehnoloģiskus risinājumus, kā arī cilvēka prātam grūti izprotamus kibersasniegumus. Bet vai kāds mūsdienīgs cilvēks spēj iedomāties, kas ir visa minētā avots? Lai gan indivīds īsā laika periodā pierod pie kārtējās dzīves sarežģītās novitātes, tomēr viņš, būdams atkarīgs no ērtības pastiprinošiem apstākļiem, aizmirst tālos vēsturiskos notikumus, kas šobrīd kalpo par esošo dienu un attīstības šūpuli.
Cilvēka mūžīgas dzīvošanas gadījumā mēs ar vislielāko apbrīnu un sajūsmu raudzītos uz progresējošo sabiedrību, uz neapturamo evolūciju un prātu izaugsmi, taču mēs neesam ilgdzīvotāji, kas piedzīvo vairākas paaudzes. Jau tagad esam aizmirsuši mūsu senču sveču gaismā paustos dzīves stāstus par “vakardien” notikušo postu un pretēja rakstura izpausmēm – laimi, labklājību. Tikai skolas solā spējam izanalizēt progresu no antīkās sabiedrības līdz pat mūsdienu ambiciozajam subjektam, un tieši šī iemesla dēļ ir vērts pieminēt un aktualizēt jautājumu par to, kas tad īsti ir visa mūsdienīgā pamats, kas sekmējis mūsu attīstību, proti, ievirzījis domāt par pilnveidošanos.
Patiesības meklējumi nav ilgstoši, - tie aprobežojas ar atbilstoša literatūras avota izšķirstīšanu un tā satura iepazīšanu. Atbilde par civilizācijas pirmsākumiem skan mūsdienu kartē neesošas Mezopotāmijas jeb Divupes vārdā, kā arī vēl šobaltdien eksistējošas Ēģiptes veidolā.
Reģions starp Tigras un Eifratas upi pasaulei devis neatsveramu ieguldījumu – sabiedrību tās burtiskajā nozīmē, apvienojot noteiktā teritorijā dzīvojošus cilvēkus vienā kopumā un piešķirot tam savu nosaukumu. Savukārt Senā Ēģipte atstājusi mantojumā vēl līdz galam neizprastu metodi piramīdu celtniecībā, kā arī aizsaulē aizgājušo cilvēku balzamēšanu , par kuru mūsdienu zinātnieki arvien sajūsminās.
Lai izjustu patiesākas emocijas par antīko civilizāciju sasniegumiem, artefaktiem, kā arī par pašiem to zemju iedzīvotājiem, Rīgas Ārzemju mākslas muzejs piedāvā lielisku iespēju mazliet ieskatīties tālā pagātnē, ļaujot mums domās aizceļot līdz pat 5. gadu tūkstoša beigām p. m. ē.
Īpašu uzmanību piesaistīja nelielā, apgaismes ziņā skopa skatloga eksponāti, par kuru lielo nozīmi bija nepilnīgas zināšanas; nesamierinoties ar izstādes saturu, tas ir, ar minētajiem cilvēka darinātajiem priekšmetiem un ar to virspusīgu apskati, guvu iedvesmu izpētīt skarabeju būtību un nozīmi Senās Ēģiptes iedzīvotāju lokā.
Cilvēki jau senatnē bija ievērojuši vaboles, turklāt ne tikai kā kaitēkļus. Senajiem ēģiptiešiem skarabeji (Scarabaeus) bija svētas vaboles. Vērojot, kā darbīgās vaboles ripina zemes, dūņu vai mēslu lodes, tādejādi uzirdinot augsni un veicinot ražību. Iespējams, ka skrabeja tēls simboliski vislabāk raksturo darbīgumu un čaklumu, kas ir Ēģiptes darba cilvēka vissvarīgākā īpašība. Cilvēki domāja, ka arī zemeslodei liek griezties kāds milzīgs skarabejs. Mēslu lodi uzskatīja par saules simbolu, jo skarabejs šajā pikucī glabāja savas olas līdz kāpuru izšķilšanās brīdim.Tika uzskatīts, ka līdzīgi arī saule ripo pa debess jumu, ar savu siltumu raisot dzīvību uz zemes.Bet saule bija Dieva attēls vai simbols. Pats skarabejs simbolizēja debesu dievību Horu. Senas leģendas vēsta, ka karapulki, kas ceļā satika skarabejus ar mēslu lodēm, tos apgāja, cerēdami, ka šī tikšanās ar svēto vaboli nesīs laimi un uzvaru. Pēc dižciltīgu cilvēku nāves dažreiz to sirds vietā ievietoja no akmens izkaltu skarabeja figūru. Ar skarabeju attēliem tika rotātas piramīdas, kapenes, kaujas vairogi. Viena no skarabeju sugām tā arī nosaukta par svēto skarabeju (Scarabaeus sacer).
…
