Atziņu bagātākā un izcilākā Annas Brigaderes grāmata ir atmiņu tēlojumi trīs daļās („Dievs, daba, darbs” – 1926. gadā, „Skarbos vējos” – 1930. gadā, „Akmeņu sprostā” – 1933. gadā), kur atsevišķos tēlojumos stāstīts par meitenes dzīvi laikā no ceturtā līdz sešpadsmitajam gadam. Šo grāmatu bieži vien sauc gluži vienkārši par triloģiju, bet tai visai tiek piedēvēts arī I. daļas nosaukums – „Dievs, daba, darbs”.
Triloģijas apakšvirsraksts – „Grāmata jauniem un veciem”. Jauniem tā ir ētisko likumu avots, audzinātāja uz labo un skaisto. Veciem – atmiņas par cilvēka dzīves skaistāko laiku un aicinājums uzmanīgāk ieskatīties savu bērnu dvēselēs.
Tēlojumi rakstīti vai visu Annas Brigaderes mūžu. Aizsākums ir 1903. gadā rakstītais „Ziemas vakars” par slīperu cirtēju, kurš nomirst svešu cilvēku mājās. Savukārt visa triloģija kopumā iznāk īsi pirms rakstnieces nāves.
Tā ir viena no virsotnēm latviešu literatūrā tik raksturīgajam bērnības atmiņu žanram, kuru kopuši Doku Atis („Mans dzīves rīts”), Jānis Poruks („Iz maniem bērnības laikiem”), Valdis („Staburaga bērni”), Jānis Jaunsudrabiņš („Baltā grāmata” un „Zaļā grāmata”), Ernests Birznieks – Upītis („Pastariņa dienasgrāmata”) u.c.…