Nosaukuma interpretācija
Manuprāt un daudzuprāt, nosaukums veido gandrīz pusi no mākslas darba nozīmes. Tas bieži vien pārbauda lasītāja/skatītāja/baudītāja vērību, ieslēpjot sevī informāciju, bez kuras darba jēga nemaz nav pilnībā saprotama. Darba nosaukumam ir jābūt pietiekoši izteiksmīgam, lai paustu ideju, kā arī raisītu interesi.
Upītim tas ir izdevies, sava romāna ieceri, morāli un izpildījumu ietērpjot lakoniskā, taču neticami trāpīgā vārdā: „Zelts”. Šis viens vārds ne vien izsaka romāna koncepciju, bet arī priekšlaicīgi ziņo lasītājam, ka nauda (jeb tās simbols – zelts) tajā darbosies kā atsevišķs tēls. Turklāt ne vienkārši kā tēls, bet gan kā galvenais varonis! Jau nosaukumā vien autors izstāsta savu pārliecību, ka naudai uz visiem cilvēkiem ir vienādi liela ietekme un ka paaudzes iet, bet zelts un tā postošā klātbūtne – paliek...
Nebūdams dzejnieks, kur nu vēl simbolists, kam raksturīga īpaša prasme rotaļāties ar vārdiem un paslēpt tajos jēgpilnu un interpretācijai pateicīgu materiālu, Upīts ar romānu Zelts ir pierādījis savu valodas izpratni un filozofisko spēku – vismaz manās acīs.
Anotācija
A. Upīts Zelts, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1949.
Romānā Zelts sīki pētītas indivīda attiecības ar naudu, tās vara par cilvēku un viņa likteni. Ar galēji nabadzīgās Sveiļu ģimenes nonākšanu neizsīkstošā pārticībā A. Upīts rāda personības ideālu un gara pasaules izviršanu. Katru no Sveiļiem – Augustu, Madi, Robertu, viņu vecākus – viegli nākošā nauda ietekmē citādi, taču nevienu nedara laimīgu.
Lai arī kopš romāna uzrakstīšanas ir apritējis gandrīz gadsimts, tas no savas aktualitātes nenieka nav zaudējis.
Tēlu sistēma
Viena no romāna Zelts īpatnībām ir tā, ka šī darba tēlus ir grūti nodalīt grupās ar striktām robežām. Varoņi, protams, atšķiras pēc vecuma, materiālā stāvokļa, piederības kādai noteiktai ģimenei, galu galā – pēc dzimuma, taču šīs atšķirības ir nebūtiskas, tās neietekmē romāna gaitu, nenosaka sižeta attīstību un neveido darba ideju.
Otra romāna īpatnība, kas skar tēlus, ir tā galvenā varone – nauda. Ap to riņķo visi notikumi, darbi, domas, ieceres, pie tās atkal un atkal atgriežas, tā neļauj dzīvot ne tam, kam tās trūkst, ne tam, kam tās par daudz, tā ir visuresoša, visuvadoša, visus ietekmējoša. A. Upīts ne mirkli nepieļauj iespēju, ka kaut kur civilizētā pasaulē varētu pastāvēt kāds, kurš nejustu zelta lāstu pār savu dzīvi.
…
