Andreja Upīša noveļu krājuma "Aiz paradīzes vārtiem" analīze

„Aiz paradīzes vārtiem” (1922) - noveļu krājums, kura pamatmotīvs - iedomu un reālās pasaules nesaskaņa. Iedomu pasaule ir tā „paradīze”, no kuras tiek izdzīti galvenie varoņi. Novelē „Rožu slepkava” no sapņu paradīzes tiek izdzīts grāfa Esterhāzi vasaras pils dārznieks Franks Aršaliks. Viņš ir iemīlējies jaunajā grāfienē Frančeskā, un grāfiene devusi cerību - ļāvusi sevi skūpstīt -, Franks pat zina, kādi no iekšpuses izskatās viņas guļamistabas aizkari. Tādēļ Franks netic, ka viņa par dzīvesbiedru izvēlēsies vikontu Pikaru. Taču abu saderināšanās dienā grāfiene skaidri liek manīt, ka Franka paradīze nav reāla, - kopā ar citiem kalpotājiem viņam, tērptam sulaiņa livrejā, ir jāgaida, kamēr grāfiene iznāks no guļamistabas izdzert savu tasi. Lai Franku jo smagāk ievainotu un pazemotu, grāfiene liek savam sunim skriet pakaļ nūjiņai tieši pa Franka mīļākajām rožu dobēm. Otra paradīze, no kuras Franku izdzen paša neuzņēmība, ir viņa iztēlotā kalpotāju sacelšanās, kuras priekšgalā viņš nostāsies un lepni uzsauks vikontam Pikaram: «Jūs varat viņu ņemt, baron. Es jums atļauju, baron... Jūs esat barons, bet jūs dabūjat to, kas dārzniekam papriekšu piederējis. Es jums novēlu laimes, baron... » Bet tās ir tikai iedomas. Vienīgais, ko Franks Aršaliks var izdarīt, - iznīcināt savu mūža darbu - savas rozes - un aiziet no pils. [1]




***
Andreja Upīša NOVELES.

Upīts attīstījis tālāk Blaumaņa aizsākto noveles žanru latviešu literatūrā. Blaumaņa noveles galvenokārt risina psiholoģiskas problēmas, bet Upīts savās novelēs pievēršas sabiedriski nozīmīgiem sociāliem konfliktiem. Viņš radījis savu novelistikas stilu, kam raksturīga spraiga psiholoģiska analīze, sociāls skanējums, lakonisms un tēlojuma daudzveidība.
…