Pirmais kopīgais motīvs, kuru ievēroju uzreiz un kurš, jāatzīst, tiešām aizkustināja – indivīds kā personība un unikāla būtne V. Strēlertes un A. Eglīša patriotiskajā dzejā zaudē savu nozīmību, tiecoties apvienoties, indivīda vietā stājas tauta. A. Eglīša liriskais varonis saka: „Man sen vairs savu sāpju nav, / Tik visas tautas. / Man sen vairs savu sapņu nav, / Tik visas tautas. / Man savas dzīvības vairs nav, / Tik visas tautas.” Un V. Strēlertes liriskais varonis pauž līdzīgu attieksmi: „Ar viņu pukstieniem man reizē asins rit, / Un sāpēs man, ja kādam no tiem sit. / Mums visiem vienam ceļam kājas autas, / No vienas zemes mēs, no vienas tautas.”
Dzejnieki uzsver, ka tikai, esot vienoti, cīnoties, aizmirstot par savām individuālajām vēlmēm (individuālo vēlmju nav – tik visas tautas!), iespējams sasniegt mērķi – brīvu Latviju: „To tautu nesalauzt, tā nenomirs nekur – / Ko Jāņu vainags zaļš un asins kopā tur.”
A. Eglītis dzejolī „Zem viena Jāņu vainaga” izmanto ļoti spēcīgus, tautai svarīgus tēlus, radot īpašu emocionalitāti. Visspilgtākais no šādiem tēliem ir latviešiem raksturīgie Jāņu svētki, kad tautieši pulcējas kopā, ievērojot savu senču tradīcijas, vienojas kopējās dziesmās un saules gaidīšanā.…