Andreja Brūvera atmiņas ‘’No skolas sola karā’’ ir grāmata par kara laika gaitām Vācijā, Dānijā, Beļģijā, gūstekņu nometnēm un dzīvi svešā zemē. A. Brūvers no Mežotnes lauksaimniecības skolas tika iesaukts vācu armijas izpalīgos 1944. gada vasarā, 17 gadu vecumā. Pats autors saka, ka dzīvojis ‘’interesantos laikos’’ un mūža nogalē nolēmis pierakstī savas atmiņas, lai vismaz viņa gadījumā un vismaz viņa radiniekiem dzimtenē kādreiz būtu iespēja iepazīties ar viņa tā laika gaitām, ‘’kad vēl liesmoja un beidzot apdzisa pēdējais Otrā pasaules kara gads’’1.
A. Brūveris savas atmiņas pierakstījis 1994. gadā, tātad aptuveni 50 gadus pēc kara beigām, līdz ar to iespējamas arī dažas neprecizitātes vai kļūdas datējumā. Arī pats autors dažviet ir atzīmējies, ka atsevišķus notikumu vairs precīzi neatceras. Piemēram, rakstot par pārbraucienu no Lundenas gūstekņu nometnes 1945. gada rudenī uz Cedelghemas nometni, A. Brūveris atzīmē, ka vairs neatceras vietu, kur īsti viņus salādēja vagonos. Tomēr, kopumā autors ir devis sīki datētu stāstījumu par savām karavīra gaitām un ikdienu, sākot no 1944. gada 22. augusta līdz pat nonākšanai Lundenas nometnē 1945. gada vasarā. Interesanti, ka stāstot par šiem notikumiem autors lietojis tagadnes formu, it kā vēlreiz pārdzīvojot visu darīto, redzēto un piedzīvoto. Iespējams tāpēc, ka tagadnes forma ļauj vieglāk uzsvērt liecības un notikuma, stāstītāja un stāstītā nesaraujamību. Kara periods apkopots grāmatas pirmajā nodaļā, kurai noslēdzoties, beidzas arī A. Brūvera kara laiku atmiņu stāstījums. Autors raksta: ‘’Tā... karš nu ir beidzies. Esmu izgājis caur to sveiks un vesels, bet gaužām tālā malā, savu dzimteni un mīļos zaudējis.’’ 2…
