Džims Džārmušs ir teicis, ka „dzīves skaistums slēpjas sīkās detaļās, nevis vērienīgos notikumos”, un šī ideja tiek uzskatāmi parādīta viņa filmās, kurām raksturīgs minimālisms, ironija un spilgti izteikta Amerikas tēla dekonstrukcija, atklājot to, kas parasti paliek aiz ekrāna, neļaujot kinoskatītājam tajā nolūkoties.
Filmā „Dīvaināk nekā paradīzē” Džārmušs spēlējas ar „amerikāņu sapņa” koncepciju un tās neatbilstību realitātei, parādot ASV nepievilcīgākās vietas, vienkāršākos, stereotipu pārņemtākos cilvēkus un viņu vēlmi atteikties no savas kultūras un identitātes, lai piederētu pie kā šķietami pārāka un respektablāka. Filmas lēnais temps un spraigas darbības trūkums ļauj sajust galveno varoņu emocijas, un viņu bezmērķību un bezdarbību tikpat kā padara par filmas tēliem, ar kā palīdzību tiek dekonstruēta ilūzija par Ameriku kā lielo iespēju un sapņu zemi. Filmas galvenā varoņa imigranta Villija dzīvesstils ir tiktāl ironizēts, ka viņa vēlme un centieni būt „īstam amerikānim”, atsakoties ar saviem ungāru radiniekiem runāt dzimtajā valodā, ieturot „īstas amerikāņu TV maltītes” un liekot māsīcai Evai valkāt „amerikānisku apģērbu”, ka brīžiem šķiet ne vien smieklīgs, bet pat kaitinoši paradoksāls. Viņa ideja par to, kā jāuzvedas, kā jārunā, kas jādara „īstam amerikānim” ir virspusēja un absurda; viņš piederības sajūtu meklē klišejās un dogmās, nejautā, neapstrīd, bet gan pilnībā tām pakļaujas, un paradoksālākais ir tas, ka visā savā naivi sirreālajā domāšanas un uzvedības modelī iemieso sevī noteiktu sabiedrības daļu, kas vadās pēc tādiem pašiem principiem. Šajā filmā Džārmušs pārdur ziepju burbuli, kurā neslēpjas visu sapņu piepildījums, gleznainas ainavas, lielpilsētas spozme un elpu aizraujoši piedzīvojumi, bet gan pelēcība, netīrība, garlaicība un absolūts mērķu un dzīvesprieka trūkums, tādējādi atklājot to Ameriku, ko nepropogandē patriotiskās Holivudas filmas, „Amerikāņu elka” tipa šovi un citi popkultūras produkti.
…
