Abi autori pauž vienu un to pašu domu - Propercijs 17. rindiņā raksta, ka episkā dzeja nenestu tādu slavu (fama; 3.17), kādu mīlas elēģija, savukārt Ovidijs savas dzejas 65. rindiņā raksta, ka tā otra (elēģija) manai mīlestībai dod mūžīgu slavu (altera das nostro victurum nomen amori; 1.65).
Nenoliedzami, izlasot abu dzejnieku darbus, var secināt, ka Ovidijs no Propercija ir aizguvis gan domu, gan tēmu, kuru savā ziņā ir parodējis. Domājot, kādā žanrā rakstīt, dzejnieks humoristiskā veidā aizstāv “vieglākas” dzejas formas vērtību salīdzinājumā ar “smagākām” dzejas formām – lai arī mīlas tēmas ir vieglprātīgas, tās netraucē dzejnieka reputācijai. Beigās Ovidijs atgriežas pie mīlas elēģijas, kā pats to bija vēlējies – Ātri, maigās Amores, kamēr ir laiks, ievērojamāks darbs uzmācas no mugurpuses! (teneri properentur Amores, dum vacat; a tergo grandius urguet opus! 1.69-70). Izmantotie simboli kā ūdens, ala, putni, ļauj skaidrāk lasītājam saskatīt paralēles starp šiem abiem tekstiem. Ar dievišķajiem tēliem Elēģiju un Traģēdiju Ovidijs iezīmē kontrastu, padarot savu darbu rotaļīgāku un radot iespaidu, ka mīlestība nav dzīvības un nāves jautājums vai sirdi plosoša kaislība, bet gan drīzāk tā ir kā rotaļa jeb spēle. Elēģijas tēlā tiek izteikts arī joks par nevienādo mīlas elēģijas pantmēru (Et, puto, pes illi longior alter erat// Un es domāju, ka viena kāja viņai bija garāka par otru; 1.8). Ovidijs spēlējas ar vārdiem, panākot pavisam citādāku, jautrāku efektu, nekā Propercijs, kura dzejā aplūkotās tēmas ir nopietnas.
…