Vēl viens 16. gadsimta pienesums alus kultūrai ir tās spilgtākais mitoloģizētais tēls – leģendārais aldaru ķēniņš Gambrīnuss. 1519. gadā vēsturnieks un filologs Johanness Aventīns savās „Bavārijas annālēs” piesauc leģendāru seno ģermāņu virsaiti Gambrīviju (latīniski – Gambrivius), kurš apņēmis par sievu ne vairāk, ne mazāk kā seno ēģiptiešu auglības dievieti Izīdu, kura tad arī viņam un caur viņu visiem vācu senčiem iemācījusi alus darīšanas prasmi. Šis sižets iedvesmojis dzejnieku un komponistu Burkartu Valdisu, kurš to jau saistītā valodā izklāstījis 1543. gadā. (Starp citu, nozīmīgs Valdisa dzīves posms pagāja Rīgā, kur viņš bija vispirms franciskāņu mūks, bet vēlāk jau luterticībā pārgājis alvas lējējs un, ļoti iespējams, pirmās šeit iestudētās dziesmu spēles autors un režisors.) Par Gambrīnusu Gambrīviuss kļuvis, kā domā, triviālas burtliču neuzmanības dēļ, tomēr tieši ar šo samainīto vārdu ieguvis popularitāti nākamajos gadsimtos. Kā iespējamie Gambrīnusa prototipi tiek minēti arī vēsturiski personāži. Viens ir 13. gadsimta Brabantes (tag. Beļģijā) hercogs Jānis I, kurš esot bijis ne vien krietns karotājs, bet arī dzīves – tātad, arī alus – baudītājs; otrs ir 14./15. gadsimta Burgundijas hercogs Žans II, saukts Drosmīgais, – ne mazāk brašs karotājs, kuram leģendas piedēvē apiņotā alus izgudrotāja godu; domājams, gan ne pārāk pamatoti. …
