“Ak , mana Rīga, vecā, sirmā Rīga,
Tu manu sirdi vienmēr augšup nes
Kā kādu pūku straujā bezdelīga, -
Tev sveiciens mans no visas dvēseles!”
Tā 1930. gadā “Poēmā par ormani” Aleksandrs Čaks - savdabīgs, novatorisks pilsētas dzejnieks, kura balsi un krāsas nevar sajaukt ne ar kādu citu. Čaka dzeja visvairāk ir fiksējusi sava laika cilvēku, dzimtās un dziļi mīlētās pilsētas Rīgas dzīvi. Dzejnieka daiļrade ir savdabīga 20.gadsimta 20. un 30. gadu Rīgas poētiska enciklopēdija. Demokrātiski noskaņots, dumpīgs inteliģents, visas “vecās pasaules” pretrunu mākts cilvēcības aizstāvis, nemierpilns sapņotājs apašs frakā meklē pats savi un visas sabiedrības dzīvei augstāku, cēlāku jēgu un nozīmi, neatlaidīgi, spītīgi iedams pret straumi. Dzejnieks savu mīļo pilsētu tēlo sulīgās krāsās, pastiprinātu vērību pievēršot “mazajam” cilvēkam. Čakam patīk klejot pa vecās Rīgas ielām, vienalga, vai tas ir rīts, kad atmostas ielas un “kur atveras logi kā mirdzošas rokas Tev pretim, fabrikas dūmi pat, izkāpjot no skursteņiem saviem, ceļas ar buķeti cīruļu skaļo un aero ņipro Tev pretim” (“Rīts”), diena vai vakars, kad
“mēness parādās kā zelta santīms priedēs
Un pāri dakstiņiem un mīlētājiem ris.”
(“Vakars pilsētas nomalē”)
Čaks glezno Rīgu arī dažādos gadalaikos.
“Jau smaržo rensteles, un brūns kā šokolāde
Tek netīrumu strauts.
Sen asfalts nometis no sevis sniega ādu
Un gājējsoļiem ļauts.”
(“Pavasaris pilsētā”)
Sniegs pilsētu pārklāj kā “bālais plīvuris”, bet ēnainos vārtos “smīnot sētnieks – sniega bende – stāv (“Sniegs pilsētā”).
…
