Aleksandrs Čaks "...tomēr es iešu un neiešu atpakaļ..."

Aleksandr Čaks – izglītots un dzīves pieredzējis cilvēks. Mācījies ir Rīgā, Aleksandra ģimnāzijā, kurā paguva krievu, vācu un latviešu valodu, Maskavā studē psihiatriju, studijas vēlāk pabeidz Rīgā. Noliek skolotāju eksāmenus un vēlāk strādā tikai literāru darbu. Līdz 1940. gadam ir “Topa” dzejnieks, ļoti populārs, taču viņa pakļaušanās galvenajai vara parādās arī viņa dzejā, to viņš nespēja izturēt, tādēļ savu dzīvi beidz ar infarktu.
Šie desmit mani izvēlētie dzejoļi ir Aleksandra Čaka krājumos neievietotie dzejoļi, kuri tika sacerēti līdz 1928. gadam. Šie dzejoļi ir par cilvēka izjūtām, pārdzīvojumiem, emocijām, domām, manuprāt, šādi dzejoļi ir visskaistākie – tā, protams, liekas tikai man. Tie vairāk atspulguļo cilvēku pašu, viņa dzīves uzskatus, dzīves mocības un priekus. Emocijas – tas ir kaut kas skaists, un, ja tas vēl ir aprakstīts dzejā…no tā jau8 vairs nevar atturēties…

…