1946. gadā A.Špērs stājās Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla priekšā, un bija vienīgais no apsūdzamajiem, kurš atzina savu vainu par Trešā reiha noziegumiem. Tiek atzīmēts, ka tieši Špērs bija vienīgais, kas Otrā pasaules kara beigās uzdrošinājās Hitleram pateikt, ka karš ir zaudēts un ir nepieciešams veikt pasākumus, kas novērstu bezjēdzīgu rūpniecības uzņēmumu graušanu. 1. oktobrī Špēram tika piespriesti 20 gadi cietumsoda. Būdams ieslodzījumā, slavenais arhitekts bija centies atskatīties pagātnē un izvērtēt to, kas pa šo laiku bija noticis ar viņu un viņa dzimteni. Atbrīvots viņš tika 1966. gadā.
Kopumā, šis Špēra darbs tiek vērtēts kā viens no izcilākajiem politiskajiem memuāriem. Un patiesi, grāmata demonstrē, kā Hitlera neierobežotā vara spēja un varēja harmonēt ar jauno mehānismu, kas bija nodrošināts ar modernu tehnoloģiju. Špērs raksta, ka Trešais reihs patiesībā bija ļoti tāls no monolītās totalitārās valsts, bet gan līdzinājās sadrumstalotai feodālai kņazistei, kuru kontrolēja vietējie politiķi – ciniskais propagandas ministrs Gēbels, pelēkais SS šefs Himlers un Luftvaffes galva Gērings. Katrs pirmām kārtām aizstāvēja savas intereses un tiecās pie savtīgu mērķu un labumu gūšanas. Tas ļoti uzskatāmi, bezbailīgi un atklāti tiek arī parādīts Špēra atmiņās, demonstrējot dažādas galma intrigas, strīdus un nesaskaņas momentus. Valstsvīrus nemaz nesatrauca, cik daudz karš atņēma un liedza vācu tautai. Špērs neatlaidīgi uzstāj, ka viņš personīgi neņēma dalību šajos briesmu darbos, kurus pašam neapzinoties veicināja viņa darbība. …