“Putniem savvaļā ir īsāks mūžs nekā tiem, kas dzīvo nebrīvē.”
“Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju.”
“Nobriedis auglis krīt no koka. Viss sasniedz savu pilnskaņu un izdziest.”
Alberts Bels dzimis 1938. gadā. Īstajā vārdā Jānis Cīrulis līdz 1971. gadam. Pseidonīmu – Bels, jaunais rakstnieks izvēlas līdzinoties vācu rakstniekam Henriham Bellam. Alberts Bels ir filozofisks rakstnieks, kurš parasti savos darbos apraksta cilvēka cīņu ar briesmām – cīņu ar dzīvību un nāvi.
Romāns “Būris” tika uzrakstīts 1972. gadā. Visai moderns romāns, kura ir savīti psiholoģiskā un detektīvromāna elementi.
Romāna saturu veido galvenā tēla arhitekta Bērza cīņa ar būri. Bērzs, uz laiku nonācis pilnīgā atšķirtībā no cilvēkiem, cīnīdamies par eksistenci uz dzīvības un nāves robežas, īsti iepazīst sevi, savus spēkus un iespējas, analizē sabiedrību ar tādu uztveres svaigumu un domu asumu, kādu dod radusies distance un visu garīgo un fizisku spēku sasprindzinājums:
“Viņš domāja, ka tomēr ir uzveicis būri. Varbūt tā bija maldīga doma. Viņš domāja, ka uzveicis. Arī nāvi – cita runa. Nāve bija vienkārša. Tā nāca bez viltus.
Esmu darījis visu, ko spēju nepadevos izmisumam. Neļāvos panikai. Nenodevu pats sevi. Nelaizīju būra stieņus lūgdamies. Turējos līdz galam. Tagad nu pienācis laiks aiziet. Nenožēloju neko. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas mani še iemeta. Es arī nevēlos viņus saprast. Viņi ir nožēlojami. Viņi tika sodīti. Man jāaiziet. Būris nevar apturēt manu gaitu. Jāaiziet būtu tā vai tā. Agrāk vai vēlāk. Es aizeju ar skaidru galvu. Es zaudēšu tikai būri, bet būris zaudēs savu sirdi.
Būris pazaudēs sirdi!”…
