„ ... žurkas jau bariem nāca nobeigties zem klajas debess. Tās līda ārā no pažobelēm, pagrabiem, pazemes un noteku caurulēm ,lai nobeigtos cilvēku tuvumā. Naktī gaiteņos vai ielās varēja skaidri dzirdēt tās agonijā spiedzam. Žurkas tika atrastas ar nelielu asiņu plankumu uz smailā purna, uzpūtušās un sapuvušas. Tās nāca, lai nobeigtos.” Vēl tās nāca, lai nestu mēri, kas tās plosīja un lika tām šo murgu izplatīt un padarīt par realitāti tūkstošiem cilvēku. Pagāja ilgs laiks, tika apglabāti milzum daudz cilvēku, pārgriezti neskaitāmi buboņi, izteiktas aplamas diagnozes un lolotas veltīgas cerības, līdz šis murgs tika nosaukts vārdā. Mēris? Mēris. Mēris! Tika slēgta pilsēta un ar to arī sākās lielākās problēmas. Cilvēki bija panikā, dzīvoja bailēs no slimības un ieslodzījuma. Valdība un ārsti centās apturēt strauji augošo slimnieku skaitu, bet veltīgi, mēris bija stiprāks. Līdz šim bija tikai nedaudzi mēra gadījumi, bet katrs no tiem izpaudās dažādi. Orānā mēris atnesa mokošu un ļoti, ļoti ilgu laiku, kas vilkās kā čūska, kura savā ceļā nogalina visu.
Viens no pilsētas ārstiem – Bernārs Rjē bija viens no retajiem, kuri uztvēra šo slimību mierīgi. Viņam primārais bija slimā sieva, kurai bija nepieciešama atpūta un ārstēšanās. Šķiet, ka tas arī ir viens no romāna galvenajiem varoņiem. Protams, arī mērijas ierēdnis un „darba zirgs” Grans, Tarrū, kurš gan pilsētā ir jaunienācējs un veic piezīmes, kurām turpmāk ir neatsverama loma slimības attīstības analīzē, mācītājs Panlū, kurš uzskata, ka mēris ir sods par cilvēku neuzticēšanos dievam, bet, redzot kā nevainīgs bērns mokās agonijā, iestājas brīvprātīgo biedrībā. Liela loma darbā un arī mēra apkarošanā ir Rambēram, kurš ir žurnālists no Parīzes un ir atbraucis uz Orānu tikai, lai uzrakstītu rakstu, bet tiek iesprostots pilsētā. Arī viņš aktīvi iesaistās cīņā ar mēri. Uz mēra rēķina iedzīvojas Kotārs, kurš pēc pašnāvības mēģinājuma baidās no policijas, bet veiksmīgi spekulē ar kontrabandas darījumiem.
…
