Aizvēsture ir devusi arī savu ieguldījumu kultūrā, jo, kad ap 31000 gadu pirms mūsu ēras cilvēki sāka zīmēt uz alu sienām, tā bija tēlotājmākslas dzimšana. Reizē ar šiem zīmējumiem dzima arī pirmās skulptūras, kas pārsvarā attēloja lielus dzīvniekus vai sievietes. Sieviete tajā laikā mākslā dominēja, jo seniem cilvēkiem viņa simbolizēja auglību, un tolaik valdīja Mātes Zemes kults, tādejādi senie mākslinieki centās izlūgties auglību. Bet ar zīmējumiem senie mednieki centās iegūt varu pār uzzīmēto dzīvnieku. Tas arī izskaidro, kāpēc nekad netika zīmētas cilvēku sejas, senie cilvēki baidījās no mistiskās varas, ko šāds zīmējums spētu dot. Arī mūzikas pirmsākumi ir meklējami aizvēsturē, kad cilvēki izdomāja rituālas dejas un dziesmas, ar ko pielūgt dievus. Toreizējai mūzikai gan maz kā ko kopīga ar mūsdienu, bet abām pamatā ir noteikts rims, lai gan mūsdienās mūzikai ir zudusi mistiskā noslēpumainība un svētums, tomēr jāatzīst, ka abas ir nākuša no vienām un tām pašām saknēm. Savā ziņā arī literatūrā aizvēsture ir devusi savu artavu. Tajā laikā radās mīti un leģendas, no kurām daži ir atceļojuši līdz pat mūsdienām, bet citi bijuši pamatā daudziem mūsdienās populāriem stāstiem.
Aizvēsture ir cilvēces pamatakmens, lai gan daudziem tajā notikušais šķiet par primitīvu, lai attiektos uz mums, es uzskatu, ka aizvēsture IR ietekmējusi visu cilvēces attīstības gaitu. Tā ir kā mūsu dziļākā bērnība, kuru neatceramies, bet tajā gūtās traumas un prieki sēž dziļi mūsu dvēseles dzelmēs un gan jau vēl liks sevi manīt.
…