Pateicoties elektrībai, kuru palīdz saražot Lubes dzirnavas, bija iespēja klausīties radio. Un svētdienas rītos, brīvdienā, ģimene arī klausījās kādu dievkalpojumu, ziņas, tēvs dienas laikā klausījās mūziku, kuru ļoti mīlēja, jo īpaši operu. Bet savukārt vectēvs šajā dienā vienmēr atradās savā istabā, lai „austiņās” klausītos rīta dievkalpojumus. Visas viņa kustības, stāja un svētku apģērbs liecināja par to, ka viņš cītīgi sekoja visiem norādījumiem kā būdams baznīcā, un vienatnē nodevās lūgšanām, liturģiju dziedāšanai. Un ar to bija tik kaislīgi nodarbojies, ka likās viņa priekšā ir draudze un viņš kā priesteris vadītu dievkalpojumu („It kā viņš stāvētu neredzamas draudzes priekšā, it kā viņa istabas šaurība būtu nozudusi un tai vairs nebūtu sienu, un garās rindās vīri, sievas un bērni, no soliem piecēlušies, dziesmu grāmatām rokās, dziedot paceltām galvām viņam sekotu.” 50.lpp).
Dievam, reliģijai, paražām, svētdienai šeit bija sava burvība. Bija no kā smelties gudrību, no kā noskatīties kā būtu pareizi uzvesties un ko darīt noteiktā situācijā. Šajā dienā daba, māja un cilvēki uzvedās vēl pieticīgāk, klusāk, harmoniskāk. No rīta kopības sajūta baznīcā, vēlāk garšīgs svētdienas mielasts un tad katra brīvais laiks, kuru viņš var veltīt sev un savām nelielajām nodarbēm. Nedēļas laikā bija daudz padarīta darba un ielikta spēka tajā, kuru svētdienas dienā ir jāatgūst un sevi jāuzlādē kārtējai nedēļai un tās darbiem, vārdiem un darbībām.
…
