Aptuveni vienā laikā ar džainismu (6.gs.p.m.ē.) veidojas budisms – reliģiski filozofiska mācība, kuru daudzi kultūras vēsturnieki uzskata par pilnīgāko Austrumu gara iemiesojuma formu. Turklāt tā ir pirmā pasaules reliģija, t.i., reliģija, kas tiecas pārvarēt nacionālās un valstiskās robežas, uzrunājot jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa, tautības vai piederības kādai sociālajai grupai. Taču budisms, tāpat kā daudzas citas Austrumu mācības, nav tikai reliģija vai filosofija Rietumu cilvēkam ierastajā izpratnē. Tas, kļūstot par kultūras formu, aptver visas cilvēciskās esamības jomas, iekrāso pasaules redzējumu un nosaka dzīvesveidu, sākot no zemes apstrādes līdz tiesiskajai domāšanai, poēzijai un mākslai.
Ar ko izskaidrojama budisma ideju pārsteidzošā ietekme uz cilvēku prātiem jau drīz pēc tā rašanās? Nav noliedzama budisma organiska saikne ar galvenajām upanišadu idejām. Tas nekādā ziņā neveidojas arī kā apzināti organizēts protests pret brahmanismu. Gluži otrādi – daudzos gadījumos tas cenšas uzsvērt savu radniecību ar Indijas domas tradīciju. Tomēr budismā iezīmējas jauns problēmu loks, kura centrā ir cilvēks, viņa attiecības ar pasauli un citiem cilvēkiem.
Līdz ar individualitātes veidošanos un tās apzināšanos, kas Indijā lielā mērā sakrīt ar džainisma un budisma rašanās laiku, nobriest nepieciešamība gūt atbildes uz jautājumiem, kuri pirmām kārtām sakņojas cilvēka rūpju un interešu pasaulē, apliecinot cilvēciskās esamības un ar to saistīto problēmu daudzveidību. Cilvēks sāk apjaust savu unikalitāti. Viņš vēlas pats aktīvi piedalīties savas garīgās dzīves veidošanā un patiesības meklējumos. Par ceļvedi un dialoga partneri cilvēkam kļūst budisma reliģiski filozofiskā mācība.…
