Es uzskatu, lai arī kāds ceļš būtu veicams agrārās reformas attīstība, tas tomēr veicināja Latvijas izaugsmi 1920. – 30.-tajos gados. Ļāva Latvijai brīvi konkurēt līdz ar citām Eiropas valstīm saimnieciskajā tirgū, paplašināja tās realizācijas daudzumus, attīstīja valsti. Manuprāt, latvieši līdz ar to arī sāka izjust ilgi loloto brīvības garšu.
Līdz pirmajam pasaules karam vairāk nekā puse no visas zemes platībām Latvijas teritorijā veidoja muižu lielsaimniecības, kuras lielākoties bija baltvāciešu rīcībā. Atsevišķu baltvāciešu dzimtu īpašumā vienlaikus atradās vairākas muižas ar vairāku simtu tūkstoš hektāru kopplatības. Latgale ievērojamas platības piederēja bijušo poļu muižnieku dzimtām. Tātad pats par sevi saprotams, ka lielākā Latvijas lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki, kas sev iztiku pelnīja kā algots darbaspēks turīgu latviešu zemnieku saimniecībās vai muižās. Vidzeme un Kurzemē lielākā daļa no lauku iedzīvotājiem bija bezzemnieki, savukārt Latgalē tas bija ievērojami mazāk, taču citkārt viņu saimniecības nespēja nodrošināt ģimenēm iztiku, jo bija salīdzinoši mazāk ar muižnieku zemēm.
Protams, sociāla spriedze laukos bija krājusies gadiem ilgi. To pierāda 1905. gada revolūcija, kā arī Pirmais pasaules karš un tam sekojošās Neatkarības cīņas, kas sociālo un saimniecisko situāciju laukos vēl vairāk saasināja. Uzskatu, ka latviešu vēsturiskie fakti par vāciešu, krievu jūgu ir reāls pierādījums tam, ka neapmierinātība un savstarpēji konflikti, daudzu cilvēku uzskati izteikšana, brīvības cīņas ir tikai pieņemams veids, kā pierādīt savu eksistenci un būt vienlīdzīgiem līdz ar cittautiešiem, kas valdīja Latvijas zemē. Līdzīgi pārējiem eiropiešiem, kas bija piedzīvojuši kara šausmas, arī Latvijas iedzīvotāji bija enerģijas pilni sākt jaunu pēckara dzīvi. Laukos tas bija iespējams apstrādājot zemi, daudzi atgriežoties no kara savas agrākās saimniecības vietā redzēja aizaugušas pamestas mājas ar neapstrādātu zemi, savukārt daudziem tādas vispār vairs nebija.
…
