Kā norāda kāds amerikāņu literatūras kritiķis, Dantes Komēdija ir tā pati Malapartes Āda, tikai sarakstīta 1943. gadā. Cieši saistīta ar materiālo pasauli un humānisma principiem, tāpat kā Debesis un Elle.
Grāmata sastāv no autobiogrāfiskām epizodēm Otrā pasaules kara laikā Itālijā. Daiļdarba Āda notikumu atskaites punkts sākas tur, kur beidzas viņa darbs Kaputt, tikai tagad vāciešu karaspēka vietā ienāk amerikāņi. Autors parāda izmisumu un sabiedrības degradāciju, kur viss ir pērkams un vienīgais, kas vēl rūp ir sava āda, glābt savu ādu un nodzīvot vēl vienu dienu. Daudzās nozīmēs Itālija kļūst par metaforu visai Eiropai kara laikā. Ļoti atzinīgi novērtēju kara žurnālista spēju pievērsties reliģiskajam jautājumam – kristietībai, tas visu darbu padara daudz dziļāku. Ar vārdu Kristus un kristietība tiek pateikts daudz vairāk nekā, varbūt tas būtu iespējams ar plašiem paskaidrojošiem aprakstiem. Tā vien šķiet, ka arī autoram ir bijusi reliģiskā audzināšana, neaizmirsīsim, ka viņš nāk no katoļticīgās Itālijas. Ja runājam par eiropiešu un amerikāņu savstarpējām attiecībām, tad var teikt, ka tautu starpā nepastāv naids vai nepatikšana, bet nevar nepieminēt senu seno cilvēces atziņu, lai cik bēdīga tā arī nebūtu: „(...)savu labklājību un laimi var izbaudīt pilnībā vienīgi tad, ja blakus ir cilvēki, kurus nomāc ciešanas.”.
Sīkāk analizēt vēlētos trīs jautājumus, kuru aktualitāti saskatīju ne vien Otrā pasaules kara laikā, bet arī mūsdienās. Jautājumi skar kristietību Eiropā un Amerikā, amerikāņu attieksmi pret eiropiešiem un kā trešo minētu: karā uzvarēto tautu mazvērtības kompleksus un to ietekmi uz sabiedrību.…
